Ar ieprogrammētu cīnītāja garu

2013. gada 7. maijs 00:00

Sauklis “Izdzīvos stiprākie” apzīmē evolūcijas gaitu. Tas nozīmē to, ka vienmēr ir blakus kāds, kurš ir gatavs ieņemt tavu vietu. Tas ir konkurents, sāncensis, kurš dzīvi padara par nemitīgu cīniņu.
“Nepieciešamība konkurēt cilvēkam ir ieprogrammēta vissenākajos instinktos, tikai mūsdienu sabiedrībā tā vairs nav cīņa par barveža titulu, bet gan par sava statusa apliecināšanu sabiedrībā, cīņa par apkārtējo atzinību un cieņu, cīņa par rēķināšanos ar tevi,” pauž personāla atlases firmas “Worrking day Latvia” mārketinga menedžeris Māris Silinieks.
Laiki ir mainījušies, ēdiens cilvēkiem vairs nav jāizcīna, bet jānopelna. Tas prasa cīniņā izmantot citus līdzekļus – prātu. Pirmatnējā sabiedrībā bija pašsaprotama prasība būt fiziski visspēcīgākajam, lai iegūtu pietiekami daudz ēdiena, labāko sievu, spēcīgākos pēcnācējus. Šāda sapratne par konkurenci, no vienas puses, ir palikusi pagātnē, no otras – cilvēkus joprojām vada dabas instinkti un tas veicina attīstību, jo kādam vienmēr gribas būt labākam par otru.

Labā un sliktā konkurence
Vēlmei būt labākajam ir gan labā, gan sliktā puse. “Labvēlīga konkurence ir viena no svarīgākajām komponentēm personiskajā attīstībā un sevis pilnveidošanā. Veselīgu konkurenci var mācīties no bērniem – “skaties, kāda man ir skaista kleita”, nevis – “tava kleita ir neglītāka par manējo”. Veselīga konkurence nozīmē priecāties par saviem sasniegumiem, nevis par konkurentu neveiksmēm. Cilvēku domas ļoti bieži materializējas, un konkurenta neveiksme, kas iepriecina, var tikt piesaukta un piemeklēt pašu iepriecināto,” skaido M. Silinieks.
Viņš novērojis, ka darba kolektīvos bieži veidojas neveselīga konkurence ar karjeru saistītos jautājumos. “Darbinieks piesavinās kolēģa nopelnus vai aizmuguriski aprunā kolēģi, lai sevi izceltu gaismā. Tomēr šādi intrigu pinēji agri vai vēlu tiek atmaskoti un nekad tā līdz galam neizpelnās kolēģu uzticēšanos,” norāda M. Silinieks. Viņš iesaka arvien paturēt prātā – ja vienam kolēģim tiek zāģēta krēsla kāja, tad tas pats pēc laika var notikt ar nākamo.

Vēlama un nepieciešama
“Konkurence pastāv ikvienā darba kolektīvā – kā jebkurā cilvēku kopā, kurā mēs nonākam kādā mijiedarbībā. Jautājums ir tikai par to, vai konkurence ir slēpta vai tā ir atklāta un visiem saprotama.
Atkarībā no darbības jomas, konkurence var būt pat vēlama un nepieciešama. Piemēram, ir sena patiesība, ka labākie aktīvie pārdevēji ir tie, kuros mīt sportiskais azarts – nepieciešamība būt pirmajiem, labākajiem. Tieši konkurence palīdz sasniegt augstākos mērķus. Prasmīgs vadītājs šādu konkurenci starp darbiniekiem vienmēr centīsies radīt, to stimulējot materiāli un ar dažādām darbinieku motivācijas metodēm. Tajā pat laikā ir jāatceras, ka, konkurencei kļūstot neveselīgai, tā var bojāt mikroklimatu un darbinieku sniegumu ietekmēt negatīvi. Piemēram, kamēr darbinieki sacenšas par labāko sniegumu un darba rezultātiem, tas uzņēmumam un tā klientiem nāk par labu. Bet, sākot dalīt pašus klientus un cīnīties par tiem, jau nozīmē bojāt uzņēmuma tēlu un mikroklimatu darba kolektīvā,” klāsta M. Silinieks.

Liek attīstīties
Sāncensība un konkurence ir neizbēgama. Visparastākā konkurences situācija – daudzbērnu ģimene. Katrs nākamais bērns ienāk ģimenē un iepriekšējo nogāž no troņa. Tas ir neizbēgami pat vismīlošākajās ģimenēs. Nākamais konkurences posms ir skola, kas noslēdzas ar darba vietu un partnera atrašanu. Tas viss attīsta personību un arī sabiedrību kopumā.
Ekonomisti norāda – konkurence ir viens no faktoriem, kas liek izstrādāt jaunus produktus un pakalpojumus. Tā uzlabo produktu un pakalpojumu kvalitāti, drošību un dizainu. Bez konkurences nebūtu notikusi evolūcija. Ja cilvēkiem nebūtu jāpierāda, ka spēj būt labāki, attīstības nebūtu.

Kaujā pierādīja, ka ir stiprākie
Pirmatnējo sapratni par cīnītājiem var ilustrēt ar vikingiem. Karavīri, kas kaujā pierādīja, ka ir stiprākie. Ar savu kaujas mākslu viņi bija iedzinuši bailes daudziem eiropiešiem un vienlaikus sev nodrošināja drošu iztikas avotu. Vikingi – cīnītāji, karotāji, kurus ilgu laiku neviens nevarēja pakļaut. Mūsdienās cīnītāja garu var raksturot ar pirmo Dienvidāfrikas prezidentu Nelsonu Mandelu, kurš tika ievēlēts demokrātiskās vēlēšanās. Viņš cietumā pavadīja 27 gadus, jo cīnījies par cilvēktiesībām savā valstī. 1993. gadā viņam piešķīra Nobela Miera prēmija.

Tetovējums par godu uzvarai
Ar savu cīņas sparu daudzus iedvesmojusi kanādiete Kellija Deividsone. Viņas lielā cīņa ir kauja ar vēzi. Sieviete kopš pusaudža vecuma piedzīvojusi trīs dažādas vēža formas. Pēdējā cīņa beigusies 28 gadu vecumā, kad sieviete izārstējusi krūts vēzi. Kanādiete pēc abu krūšu operācijas nolēma, ka neveiks krūšu protezēšanu. Tā vietā viņa izveidoja tetovējumu, kas simbolizē uzvaru. Foto ar tetovējumiem apceļojis lielāko daļu interneta portālu. K. Deividsone atzīst, ka tetovējums ir kā goda un cieņas simbols pret sevi pašu. Tas atgādina par cīņām, kuras sieviete ik dienas uzvarējusi.

PIEREDZE
Pārmērība sabojā

“Uzskatu, ka izglītības sistēma sabojā cilvēku, jo tā liek būt pirmajam. Tā attālina cilvēku no dzīves pieredzes novērtēšanas, noliekot pirmajā vietā skaitļus un faktus. Bērns iekaļ galvā dažādas zināšanas, viņu mudina piedalīties dažādās olimpiādēs un bērnam rodas ačgārns priekšstats par zināšanām, kas dzīvē būs nepieciešamas. Ačgārns tādēļ, ka labas atzīmes vien nenodrošina veiksmīgu dzīvi. Ja labās atzīmes tiek iegūtas, lai izpatiktu vecākiem, vai tāpēc, ka bērnam bail no vecākiem, tad šādām atzīmēm ir maza vērtība. Pienāks laiks, bērnam vairs nebūs bail no vecākiem, un kas notiks tad? Bērns būs apmaldījies, viņam būs grūti nostāties uz savām kājām, grūti pastāvēt par sevi, grūti izturēt konkurenci darba tirgū. Pašapziņas graušana – šādi vērtēju uz skaitļiem un faktiem balstītu zināšanu dzīšanu galvā, tā sakropļo konkurenci. Kādā mirklī šķita, ka Latvijā valdorfskolas pedagoģija veidos alternatīvu pieeju skolas zināšanām, taču tas tā nav.”
VITA, 34 GADI

Cīniņi kaitē

“Nemitīga atrašanās konkurences apstākļos nogurdina. Esmu strādājusi kolektīvā, kur viens otru aiz muguras aprunā, lai priekšniecības acīs būtu labākie. Pēc tam runā ar noniecināto tā, it kā nekas slikts nebūtu teikts. Cilvēkiem bija bail zaudēt darbu, un šādā situācijā parādījās viņu vissliktākās īpašības. Viņi kļuva melīgi un dzīvnieciski agresīvi. Savstarpējie cīniņi radīja kolektīvā sliktu gaisotni. Pārāk daudz laika vajadzēja patērēt, lai pierādītu savu taisnību. Kolektīvs sadalījās grupiņās, kurās perināja sazvērnieciskus plānus. Situācija mainījās uz labo pusi, kad lielā priekšniecība nomainīja vidējā ranga vadītājus. Jaunie vadītāji vienkārši vairs nepieļāva šādas situācijas, uzreiz sūdzmaņus nolika pie vietas.”
BIRUTA, 41 GADS

Vajag motivāciju

“Jau kopš mazotnes vecāki iedarbina mehānismus, kas mūs mudina būt labākajiem, kas motivē bērnus darboties un cīnīties, nevis noskatīties uz dzīvi no malas. Bērniem ir dabiska vēlme būt labākajiem vecāku, draugu priekšā. Vecāki bērnam apsola kaut ko vērtīgu nopirkt, un bērns cenšas izpildīt, ko no viņa prasa. Bērns piedalās olimpiādē, un viņam ir iespēja saņemt diplomu. Bērnam rodas kāds elks, kuram viņš grib līdzināties, un tas arī iederas motivācijas sistēmā. Ja viss notiek bez stresa, tad bērns pakāpeniski nogatavojas iekļauties pieaugušo konkurences sistēmā. Sliktākais variants – bērns nobīstas un vienmēr grib paiet maliņā, viņā nav nekāda cīņas spara un viņš ar visu samierinās.”
SANTA, 29 GADI

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar ieprogrammētu cīnītāja garu

Kategorijas