Ar viņu var runāt gan par fiziku, gan “Epifānijām”

2013. gada 17. maijs 00:00

1166

Ar viņu var runāt gan par fiziku, gan “Epifānijām”

Mārtiņu Miķeli Siliņu skolotāji raksturo kā brīvdomātāju. Draugi uzsver, ka viņam par visu ir savs viedoklis. 18 gadus vecajam jaunietim, kurš šogad absolvēs Smiltenes ģimnāzijas 12.b klasi, patiešām ir savi uzskati par dzīvi, un ar viņu ir interesanti sarunāties.“Ziemeļlatvijas” redzeslokā Miķelis nokļuva pēc šopavasar notikušā skolēnu skatuves runas un literāro uzvedumu konkursa “Ievelc dziļā elpā savu Latviju!”, kurā viņš Valmieras zonas mērogā ieguva augstāko - pirmo - pakāpi par to, kā norunāja Imanta Ziedoņa epifāniju un Ojāra Vācieša dzejoli.No I. Ziedoņa darbiem Miķelis izvēlējās epifāniju par draudzību. “Man ļoti patīk mans draugs. Jums viņa var nepatikt. Viņa ir mans draugs, mēs esam dzimuši vienā pasaulē. Jūs esat dzimuši citā pasaulē. Mēs runājam vienā valodā, to, ko mēs runājam, to nevar pārtulkot,” epifānijas ievadā raksta Imants Ziedonis.Vērtējot skatuves runu, ļoti būtiski ir tas, ko skolēns vēlas pateikt, nevis tikai teksta iekalšana un izteiksmīga deklamēšana. Tad, kad Miķelis runā epifāniju “Man ļoti patīk”, var nojaust, ka viņš saprot tās kodolu. Atziņa par dvēseliski radniecīgiem cilvēkiem, kuri savstarpēji saprot viens otru, bet kurus nesaprot citi, Miķelim ir tuva. Ir vērts ieklausīties, ko viņš domā gan par šīm, gan citām lietām.Epifānija “Man ļoti patīk” līdz Miķelim nokļuvusi pati. Reiz, braucot automašīnā, pa radio skanējis Raimonda Tigula un Imanta Ziedoņa kopdarbs “Epifānijas”, un no dzirdētā jaunieti aizķēra tieši šī epifānija par draudzību “Man ļoti patīk”.- Pat īsti nezinu, kas mani tajā uzrunāja, saka Miķelis. - Tas vairāk ir zemapziņas jautājums. Ja mēs jūtam, ka kaut kas mūs uzrunā, tas arī ir jādara. Ir jāklausa savai sirdij. Jau agrāk esmu uzticējies savai intuīcijai. Piemēram, šī epifānija, - tas bija vairāk personīgi. Pirms tam Ziedoni īpaši nebiju lasījis, un nebiju arī dzejas cienītājs. Tikai tagad, kad sanāca darīšana, centos izprast, ko vispār tur runāju, jo ar Ziedoni ir grūti. Viņš ir liels filosofs. Skolā talantu konkursā gribēju lasīt citu Ziedoņa epifāniju “Viņi ir likteņa izredzētie”, bet nepaguvu iemācīties. Sapratu, ka tas jāizdara priekš sevis, jo šī epifānija mani ļoti uzrunāja. Tā ir par diviem cilvēkiem, kuri ir iemīlējušies un viņu mīlestība nav noslēpjama, un tas kaut kādā mērā šos divus iemīlējušos cilvēkus padara pārākus par citiem. Ziedonis raksta, ka citiem ir grūti un skumji, jo viņi vakaros ir vientuļi, bet skaistums, kad tas ir nesasniedzams, sāp. Taču cilvēkiem, kuri ir iemīlējušies un publiski izrāda savu mīlestību, neviens neko nepārmet, jo tā ir cerība citiem, ka varbūt arī viņi kādreiz....- Runājot ar tevi, rodas priekšstats, ka daudz lasi. Taču arvien biežāk sabiedrības uzmanība tiek pievērsta aktuālai problēmai, proti, jaunā paaudze grāmatas lasa arvien mazāk.- Jaunieši, vismaz vairākums, pēdējā laikā grāmatas vispār nelasa. Ir bijis daudz diskusiju par to, vai tas ir labi vai slikti. Esmu novērojis, ka cilvēki, kuri nelasa, ir neizglītoti daudzos jautājumos. Mans uzskats ir tāds, ka būt jaunietim un lasīt grāmatas ir grūti, tāpēc ka uz vienkāršības fona tu ļoti izcelies ar sarežģītākām domām un sarežģītākiem izteiksmes veidiem par dažādām lietām. Pārējos, kuri nelasa, tas kaut kādā mērā nomāc, un viņi uzreiz dara to zināmu. Pēdējā laikā nelasu grāmatas tieši šā iemesla dēļ, jo dažkārt ir grūti saskarsmē ar citiem. Negribu sevi nekādā mērā uzskatīt par gudrāku vai labāku, jo tas ir provinciāli. Taču dažkārt ir grūti izteikties tā, lai tevi saprot. Ir starpība starp tiem cilvēkiem, kuri lasa grāmatas un kuri ne. Runāt par dziļiem filosofiskiem jautājumiem ir vieglāk ar tiem cilvēkiem, kuri lasa. - Teici, ka nelasi grāmatas pēdējā laikā. Agrāk lasīji? - Jā, mamma spieda. Taču tad atteicos no daiļliteratūras un sāku lasīt zinātniska rakstura literatūru, psiholoģiju un tamlīdzīgus darbus. Pēdējo lasīju hokejista Kārļa Skrastiņa biogrāfiju “37 stāsti par Kārli”, bet pirms tam – grāmatu par Sandi Ozoliņu. Abas grāmatas ir par sportistiem, reāli spēcīgiem cilvēkiem, kuri panākumus sasnieguši no nekā. No tādiem cilvēkiem būtu jāiedvesmojas. Lielākā cilvēku masa negrib neko darīt, ir slinki un tikai čīkst. Tādas grāmatas iedvesmo viņus kaut ko darīt un mainīt savā dzīvē. Savulaik aizrāvos ar Einšteina autobiogrāfiju. Tagad ir ideja lasīt pasaulē slavenā zinātnieka, fiziķa Stīvena Hopkinsa grāmatas. Viņš nav vienkāršs cilvēks, un visa viņa dzīve nav bijusi vienkārša. Tāpat kā Einšteins, viņš ir unikāla personība ar lielisku prātu, iztēli un idejām. Interesanti, ka, studējot universitātēs, viņi neko nedarīja lekcijās, un pieraksti bija nekārtīgi. Mums katram būtu jāprot atrast savas spēcīgās puses. Citiem tas aizņem visu mūžu, citi atrod jaunībā.- Tu esi atradis savu spēcīgo pusi?- Nē. Esmu daudz ko savā dzīvē mainījis un mēģinājis, taču nevaru apgalvot, ka esmu atradis savu vietu, bet vēlētos, kaut tā būtu. Man ir plāns, taču tas ir pa pusei aiz aprēķina, pa pusei aiz idejas. Savu stipro pušu meklēšana ir lietderīga. Vienīgais mīnuss ir tas, ka meklējot varbūt nav pavadīts pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, kas ir tava stiprā puse. - Šogad absolvēsi 12. klasi. Jau zini, kur studēsi?- Domāju studēt Rīgas Tehniskajā universitātē, Būvinženierijas fakultātē. Esmu vairāk uz eksaktajām zinātnēm tendēts cilvēks. Paradokss ir tas, ka man nepadodas tie priekšmeti, kas man patīk, bet padodas tie, kas nepatīk. Piemēram, nepadodas matemātika. Esmu vairāk fiziķis, bet mazāk - matemātiķis. Humanitāros priekšmetus nav jēgas studēt, jo tur cilvēku ir ļoti daudz. Esam veiksmīga paaudze. Ja izvēlēsimies eksaktos priekšmetus, tad mums visas durvis būs vaļā, bet tiem, kuri izvēlēsies humanitāros, būs grūtības. Ir skumji noraudzīties, kas notiek mūsu skolā. Samazinās cilvēku skaits, samazinās skolēnu entuziasms. Paklausoties, kas notiek citās skolās, piemēram, Valmierā vai Cēsīs, tur ir ļoti aktīva skolas iekšējā dzīve. Mums trūkst uzņēmīgu un gudru cilvēku, jo viena daļa uzņēmīgo un gudro dodas projām pēc 9. vai pirms 9. klases uz citām, lielākām pilsētām, kaut vai to pašu Valmieru vai Cēsīm, kur ir reģionālie centri, kur notiek aktīva sporta, kultūras un sociālā dzīve. Tur arī, manuprāt, ir spēcīgāki un spējīgāki jaunieši. Mums ir grūti ar vņiem konkurēt. - Tas gan ir atkarīgs arī no tā, ko jaunieši paši grib sasniegt un uz ko viņi ir motivēti.- Uzskatu, ka liela daļa jauniešu ir ļoti bezatbildīgi, nav patstāvīgi. Vecāki viņiem visu iedod: naudu, drēbes, pajumti, kur pārgulēt. Cilvēka pamatvajadzības ir apmierinātas, un viņiem pat neko citu īsti negribas.VIEDOKĻIEdgars Ozols, klasesbiedrs: - Unikāla mūzikas gaume. Labs draugs, kurš neatstās draugu novārtā un pat bezcerīgās situācijās sniegs palīdzīgu roku. Dažkārt filosofs. Ļoti labs fiziķis. Neatlaidīgs un centīgs gan skolas skolā, gan treniņā. Spilgta un sarežģīta personība ar savu Es.
Jana Vīksna, Smiltenes ģimnāzijas skolotāja: - Patstāvīgs. Jaunietis, kuram ir savs viedoklis, sava pārliecība. Zina, ko vēlas. Prot izvērtēt sev vajadzīgo. Dažkārt šķiet pieaugušāks par saviem vienaudžiem. Mācu Mārtiņam latviešu valodu un literatūru un novēlu viņam vienmēr atrast literatūrā ko interesantu, sev vajadzīgu.
Mārtiņš Miķelis Siliņš
Vecums: 18 gadi
Izglītība: mācās Smiltenes ģimnāzijas 12.b klasē. Absolvējis Smiltenes mākslas skolu
Dzīvesvieta: Strenču novada Plāņu pagasts
Vaļasprieki: zinātniskā literatūra, fizika, sports (volejbols), mūzika (spēlē ģitāru) un citi
Moto: pirms tiesā citus, pārbaudi, vai tavas rokas ir tīras
Ģimene: mamma Inta, tētis Jānis, brālis Valters

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar viņu var runāt gan par fiziku, gan “Epifānijām”

Kategorijas