Katram savs plosta stāsts

2013. gada 21. maijs 00:00

Apzinos atbildībuPieredzējušie Gaujas plostnieki savu plosta siešanas un vadīšanas prasmi nodevuši vairākiem jaunās paaudzes pārstāvjiem, no kuriem īpaši uzteic strencēnieti Aleksandru Jefimovu. Tagadējais plosta kapteinis Romāns Polītis saredz viņam nozīmīgu vietu plostnieku tradīciju saglabāšanā nākotnē.

Aleksandrs ar plostu brauc tikai divus gadus, taču viņam jau uzticēts atbildīgākais pienākums - būt par stūrmani.Aleksandrs Jefimovs: - Plosti mani interesē kopš bērnības. Studējot Vidzemes Augstskolā, sāku plostniecību pētīt padziļināti un uzrakstīju par šo tēmu gada projektu. Pētīju plostniecību no seniem laikiem, kā tas viss sākās - ar baļķu pludināšanu un plostu siešanu, izmantojot upi kā transporta ceļu. Intervēju strencēniešus, plostniekus Romānu Polīti un Normundu Āboliņu. No viņiem uzzināju, kā viņi sākuši siet plostus un kā sākušies Gaujas plostnieku svētki. Studiju gada projektā izveidoju plosta ekspedīciju kā tūrisma produktu, ko sezonā varētu piedāvāt cilvēkiem, piemēram, grupai, par konkrētu samaksu. Pats ar plostu braucu un asociācijā esmu tikai divus gadus. Pagājušajā gadā Romāns man kā stūrmanim uzticēja plosta priekšgalu. Uzskatu, ka sevi labi parādīju un tiku galā. Šogad ieguvu interesantu pieredzi par plosta aizmugures vadīšanu. Secināju, ka niansēs stūrēšana atšķiras. Tad vēl katru gadu Gauja mainās. Līdz ar to pērn iegaumētajos upes krastos šogad šķēršļu vairs nebija un nācās rīkoties citādāk gan plosta aizmugurē, gan priekšgalā. Noteikti plostnieku tradīciju saglabāšanā piedalīšos arī turpmāk. Zinu, ka man varētu tikt nodota liela atbildība. Pašlaik gan man ir laika un, manuprāt, arī pieredzes trūkums, tāpēc vēl vajag pāris gadu, lai saprastu visu, kas un kā, un pielāgotos plostu siešanas niansēm.
Ielikām stūrakmeņus
Ikviens labs pasākums sākas ar labu ideju. Viens no Gaujas plostnieku svētku rīkošanas iniciatoriem ir Mārtiņš Gaigals, un strencēnieši viņa ieguldījumu savas pilsētas un vārda popularizēšanā ir novērtējuši.Sandra Pētersone
Pateicībā par plostnieku tradīciju atdzīvināšanu Plostnieku svētkos un vakara mūzikas atskaņošanas tradīcijas ieviešanu Strenču pilsētā (Plostnieku svētku laikā) bijusī Strenču pilsētas dome M. Gaigalam jau 2001. gadā piešķīra Strenču Goda pilsoņa nosaukumu.Mārtiņš Gaigals: - Ideja par svētkiem radās ne man, bet tamdēļ, ka vesela rinda jeb komanda cilvēku šo ideju uzskatīja par tādu, ko ir vērts mēģināt īstenot un attīstīt, un to arī darīja. Tagad ir gandarījums, ka šie svētki izveidojušies par ilgtspējīgu prieku gan latviešiem, gan Strenču novadam, gan mūsu viesiem. Ilgtspējīgu tāpēc, ka, pirmkārt, ir nomainījusies paaudze uz plosta, ir izauguši jauni cilvēki, kuri spēj uzņemties atbildību. Otrkārt, mēs esam atstājuši iespējas cilvēkiem, kuriem, ticu un ceru, interesē šis pasākums un kuri pēc vairākiem desmitiem gadu varēs veidot Gaujas plostnieku svētkus tā, kā viņi to vēlēsies un kā viņiem tas būs svarīgi un noderīgi. Mēs neesam šos svētkus ielikuši kādos īpašos rāmjos, bet esam pratuši nolikt svarīgākos stūrakmeņus, kas ir tiem pamatā. Man šodien (18. maijā, plostnieku svētkos - redakcijas piezīme) bija iespēja pavērot, kā šie svētki notiek, nevis braucot ar plostu, bet sagaidot to krastā, jo diemžēl neizdevās sakārtot laika resursus braucienam. Tas mani tikai iepriecina, jo varēju pārdomāt šīs lietas un secināt, ka Gaujas plostnieku svētki ir svarīgs pasākums, kas nesīs gandarījumu.
Kamēr govs kūtī, nevarēja plostotStrencēniete Trauta Ķelpe ir no tām plostniecēm, kurai pat uz plosta nav miera. Katru gadu viņa bez liekas skubināšanas ķeras pie kartupeļu mizošanas plostnieku putrai. Inga Karpova
Šogad tā iznāca sevišķi garšīga, jo galvenās saimnieces – Trauta kopā ar Agniju Strautu - virumu vārīja ne tikai no kartupeļiem, bet lielajā čuguna katlā lika arī burkānus, daudz un dažādus gaļas konservus, zaļumus un garšvielas – melnos piparus un sāli. Atklāti sakot, “Ziemeļlatvijas” komandai uz plosta joprojām nav skaidrs, vai ūdens putrai tiek smelts no Gaujas vai vests līdzi. Īsti plostnieki no pārējiem šo faktu izmanīgi slēpj, liekot domāt, ka tomēr putru vāra Gaujas ūdenī. Trauta, aicināta pastāstīt, kad viņa pirmo reizi nolēma spert kāju uz plosta, nedaudz sakautrējas un sāk stāstīt par plostnieku no pašas pirmās dienas – Normundu Šleseru. Izrādās, pērn novembrī, ļaunas slimības pievārētu, Normundu guldīja kapu kalnā. Šopavasar Trautai šis bija pirmais brauciens bez Normunda, tāpēc to viņa velta viņam. Plostot Trauta sāka tikai salīdzinoši nesen, – agrāk to nav atļāvusies, jo mājās bija jāsēž govij pie astes. Kamēr lops bija kūtī, tikmēr par plostošanu nav bijis ko domāt. “Tagad govs nav, bet ir plosts,” smejas Trauta. Viņai, rosoties uz plosta, bez ievērības garām nepaslīd neviena Gaujas krasta gleznainā dabas ainava. Tās Trauta iemūžina ar savu nelielo fotoaparātu par prieku sev un citiem.
Kapteinis nav liels runātājsTiem, kuriem Gaujas plosts ir jau asinīs, Romāns Polītis ir pats galvenais kapteinis. Šogad pirmo reizi vīrs saņēma īpašu kapteiņa krekliņu un cepuri. Inga Karpova
Romāns pēc rakstura ir vienkāršs un, jāatzīst, skaļu publicitāti nealkstošs cilvēks. Pierunāt viņu uz sarunu ir diezgan grūti, tāpēc nācās izmantot pat mazu viltību, lai mudinātu plostnieku uz sarunu. Tā vietā Romāns, uzskaitot uz roku pirkstiem, pamāca, kurus mums noteikti vajadzētu aicināt uz sarunu. Tāds ir Romāns. Katru gadu viņš, sienot plostu, mums sola, ka tā ir pēdējā reize, kad viņš uzņemas plosta komandēšanu. Pārējie smejas, jo zina, Romānam tā ir tikai tāda poza. Kā tuvojas maijs, tā kapteinim “niez rokas”. Jāatzīst, šopavasar Romāns bija īpaši stings un burtiskā vārda nozīmē pieprasīja ievērot drošības noteikumus.“Uz Gaujas joki mazi,” atgādina kapteinis. Romāns klusībā atzinās, ka, kļūstot vecākam, sācis vairāk uztraukties, ka tikai plostošanas laikā nenoiet kaut kas greizi . Tāpēc šogad tiem, kuri ar laivu brauca krastā, bija jāuzvelk drošības vestes, un laivā varēja kāpt tikai divi cilvēki. Par laimi, braucēji ievēroja kapteiņa noteikumus un pat neatļāvās uz plosta uznest plastmasas krēslus. Visi sēdēja uz koka bluķīšiem, jo tāda bija kapteiņa prasība – nekādu plastmasu! Arī atkritumi jāsaliek lielajos šim nolūkam domātos maisos, jo nebūs nekāda Gaujas piecūkošana.
Visnopietnākais plostnieks
Stāstot savu plostnieku stāstu Jānis Vāvere kā katru gadu tērpies gaišā, jau saulē izbalējušā plostnieka linu kreklā. Jāteic, viņš uz plosta vienmēr bijis visnopietnākais un arī apzinīgākais, jo jau kopš pirmajām minūtēm apstaigā katru plostnieku, piereģistē to un aprunājas. Inga Karpova
Strencēnietis Jānis Vāvere ir viens no tiem vīriem, kurš pirms 17 gadiem dzīvē īstenoja sākotnēji Mārtiņa Gaigala visnotaļ dullo ideju par plosta siešanu un tā izmēģināšanu Gaujas ūdeņos. Ar šo ideju strencēnieši uzsāka atdzīvināt Gaujas plostnieku tradīciju. Līdzdarbojoties bijušajiem gados cienījamiem plostniekiem, “zaļie” plostot gribētāji sasēja pirmo plostu tikai no divām plenēm. Tas tapa no pavasarī Gaujā sanestiem kokiem. Šopavasar Jānis uz plosta, kas sasiets no deviņām plenēm, kāpa jau septiņpadsmito reizi.“Man katru gadu patīk to darīt – plostot. Tas nav pat apspriežams jautājums – braukt vai nebraukt, jo zinu – braukšu vienmēr,” skaidro Jānis. Viņš uzskata, – ja nepatiktu un nebūtu aizraujoši un interesanti, neviens nekāptu uz plosta. Tātad – patīk! Plostnieks ir pārliecināts, ka šī tradīcija ir jāsaglabā pēc iespējas
ilgāk un jāizkopj vēl pamatīgāk. Un galu galā – plosta ceļa noslēgumā cilvēkiem ir svētki. Bez tiem Strenči vairs nav iedomājami.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Katram savs plosta stāsts

Kategorijas