Duras acīs kā dadzis

2013. gada 24. maijs 00:00

106

Šajā mazliet neprātīgajā laikā, kad viss smaržo, zied un čivina, tik tiešām gribas smaidīt par neko. Taču, veicot ikdienas pienākumus, nākas saskarties ar daudzām nejēdzībām un neizdarībām. Un tad vairs smaidīt negribas. Viena nejēdzība, kas katru rītu duras acīs kā dadzis, ir aizaugusī sala Pedeles upē pie Ausekļa ielas tilta. Pirms dažiem gadiem upes smilšainais krasts mazliet atgādināja jūras piekrasti, tāpēc bija iecienīta kā peldēšanās un sauļošanās vieta. Tā bija visnotaļ ekskluzīva iespēja baudīt vasaras priekus gandrīz pašā pilsētas centrā. Diemžēl skaistais sapnis ir beidzies, jo te, kur kādreiz varēja dzirdēt priecīgas bērnu čalas un ūdens šļakatas, ir uzcelta smalka privātmāja. Loģiski, iecienītā pludmale ir kā pamirusi, jo kurš gan gribēs sauļoties vietā, kur netālu paceļas sēta. Pieļauju, ka daudzi valcēnieši šo liegto ekskluzīvo iespēju “norijuši kā krupi” un to vairs neuzjundī, jo tur vairs tāpat neko nevar izmainīt. Mūsu valstī privātīpašums ir neaizskarams svētums, taču salas lietu gan vēl varētu, iespējams, sakārtot, ja vien būtu lieka nauda un idejas, kā to izdarīt. Sākotnēji pompozo ideju par salu pašvaldība īstenoja ar domu, ka tur varēs uziet, atpūsties, pat futbolu spēlēt. Lai pamatotu ideju, ka uz salas varēs spēlēt futbolu, tika piesauktas pat vēsturiskas liecības. Taču jau kopš aizvadītā pavasara salas aprises ir pazudušas starp lielo zāli un krūmeļiem, uz tās praktiski nevar nokļūt, jo tā visa ir ūdenī. Ja sala būtu veidota augstāka, tā neapplūstu, neappurvotos. Taču realitāte ir cita – vējā izmesta nauda.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Duras acīs kā dadzis

Kategorijas