Pavasara līņu pārsteigums

2013. gada 4. jūnijs 00:00

174

Līņiem šis gads, tāpat kā to makšķerniekiem, ir īpašs. Pateicoties ziemas ilgumam un līdz ar to vēlīnajam pavasarim, likās, ka līņi ezeros pamodīsies tikai ap Līgo svētkiem, jo citus gadus, kad pavasara cope sākās jau marta beigās vai vismaz aprīļa sākumā, šogad viss aizkavējās par mēnesi ar garantiju. Protams, upēs līņu cope noritēja kā parasti, jo, ledus iešanas pamodināti un palu ūdeņu pie krastiem piespiesti, tie sāka baroties. Cilvēks taču arī pamostoties ēd brokastis, vai ne? Kamēr Kurzemes upēs jau viss notikās, ezeros stāvēja bieza ledus sega. Atklāti sakot, es jau sāku domāt, ka līņu cēliens šogad pamatīgi aizkavēsies, bet izrādījās, ka māte Daba domā citādāk. Palaidusi ziemu atpūtā un daļēji apdalījusi pavasari, tā ieslēdza vasaras režīmu un sāka karsēt. Varēja jau tik ļoti nepārspīlēt, bet ko visu varenajai padarīsi. Atlika vien pielāgoties kā tev, tā man un arī līņiem.
Pirmie līņi – jau maija sākumā Kamēr cilvēks domā, tikmēr daba dara. Pirmais signāls, ka kaut kas notiek tā, kā nebija plānots, tika ievērots spiningošanas atklāšanas dienā. Biju aizbraucis uz kādu no Vidzemes ezeriem. Tā kā līdakas ķērās ļoti slikti, turklāt vēl pilnīgi dzeltenas, tātad neiznārstojušas, ļāvu tām darīt savu darbiņu un intereses pēc palūkojos, kas notiek gar krasta vecajiem zālieniem, kur sen jau zināmās vietās ap šo laiku tika vilkti līņu papi un mammas. Uzmanību piesaistīja fakts, ka ik pa brīdim no šīm vietām bija dzirdama tāda kā kūleņošana. Protams, viens apstāklis, kas tādas skaņas varēja radīt, bija līdaku nārsts, tomēr pieredze teica, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Piebraucis tuvāk, kļuvu klusāks par peli, kas zog saimnieka pēdējo siera gabalu, un sāku vērot. Nu jā… Līdakas kūņojās krasta tuvumā ne pa jokam. Vēl nodomāju, ka maliķiem būtu labs ķēriens, jo pasmelt ar zivju uztveramo tīkliņu nārstojošu līdaku nav nekādu problēmu, jo šajā laikā tā ir ļoti neuzmanīga un aizmirst par visu uz pasaules. Tomēr, uzmanīgāk pavērojot, ieskatījos, ka šur tur parādās arī melnas muguras. Tas jau likās aizdomīgi. Iestūmos ar laivu vēl tuvāk krastam, tā ka laivas dibens jau skāra gultni, un viss kļuva skaidrs. Mani līņi bija pamodušies un jautri brokastoja, no jauno dzinumu meldriem uzlasot sev vien zināmus planktonus. Nu tā, nodomāju, un nebiju vēl nekur tālu atīries ar laivu, kad nākamās dienas plāns jau bija gatavs.Skriet pašā rīta agrumā, kad gaisa temperatūra vēl ir tikko pārsniegusi 0 līniju, nebija nekādas vajadzības. No rīta mierīgi izgulējies, ap pulksten 10 biju uz vietas. Lielākā problēma šajā laikaposmā, kad jaunā zāle vēl tikai aug, ir pareizi izvēlēties vietu, jo nav redzams zāļu paklājs un tikpat labi var iebarošanu veikt uz jaunajiem dzinumiem, kam barība cauri izsprauksies, bet ēsma ar āķi kaut kur paliks karājamies gaisā. Šāda metode ir pilnīgi garām, un lomā būs tikai raudiņas, pličuki, rudulīši…
Neko darīt – jābrauc un jātaustās Nav jau prāta darbs ar laivu braukāt pa seklām vietām un vērot, kur aug zāle un kur ne, jo līnis tomēr ir tramīga zivs. Ne velti pat ļoti labas un teicamas copes reizes skaitās tad, kad ir noķerti kādi 10 gabali. Visbiežāk makšķernieki izpilda dienas normu – pieci līņi – un jūtas laimīgi. Tā kā biju izlēmis sēdēt līdz vakaram, tad, izmantojot laivas pakalpojumus, atradu vietiņu, kur var izlikt divas makšķeres, galvenais, katru uz savu laivas pusi, kas līņu copē ir diezgan svarīgs faktors. Bija pienācis laiks arī notestēt šogad iegādātās un Latvijā agrāk maz redzētās “Timar” barības elites klasi. Šo iebarojamo barību biju ievērojis jau leišiem pagājušā un aizpagājušā gada Latvijas pludiņmakšķerēšanas pirmajās kārtās Ventā, un strādāja tā patiešām labi, jo mūsu dienvidu kaimiņu rezultāti bija sacensību tabulas augšdaļā, bet, kādu barību izmanto, tie centās nerādīt. Iejaucu trīs kilogramu pakas “Timar” līņu–karūsu barības, klāt pieliku kilogramu melnzemes, ko izsijāju caur sietu, nedaudz balto mušu kāpuru un slieku atraktoru un visu cītīgi samaisīju. Tagad varēja 20 minūtes mierīgi atritināt makšķeres, izmērīt dziļumus un noregulēt pludiņa augstumu. Mazliet pasvārstījos pārdomās starp īso vai garo pavadiņu un tomēr paliku pie īsās – 30 centimetru garumā. Kad barība bija ievilkusies, sagatavoju katrai copes vietai sešas iebarojamās bumbas, bet saspiedu tās kopā ļoti viegli, jo kūdrainā, dūņainā vai purvainā ezerā barības bumbai, atsitoties pret ūdeni, būtu vēlams tūlīt izjukt. Tāpēc ir svarīgi iebarojamo barību pēc samitrināšanas un samaisīšanas izmērcēt līdz galam. Tas nozīmē, ka katrai smalkākajai barības daļai ir jābūt samirkušai līdz tādai pakāpei, lai tā, sasniedzot ūdeni, nogrimtu. Citādi no neizmirkušām daļām izveidosies iebarojamās barības mākonis, kas nepielūdzami sasauks sīko zivi un varēsit tur peldināt kaut vai gigantisku naktstārpu, vienalga pie tā pirmā tiks kāda no baltajām zivīm un neatstāsies, līdz kumoss būs vai nu notiesāts, vai arī pati izvilkta un, makšķernieka aplaimota, atlaista vai “aizbrauks” makšķernieka kaķa vēdera gaterī.
Ēsmas vasaras sākumāLiela atšķirība būtībā nav – vasaras sākums vai vasaras beigas, bet man tomēr lielākie eksemplāri ir bijuši tieši uz naktstārpiem. Tikpat labi var izmantot kombināciju baltie + vidējas mēslu sliekas. Ir ezeri, kur līnis ļoti iecienījis kukurūzu, bet šīs vietas vai ūdenstilpes noteikti tādā gadījumā ir bagātas arī ar karpām.Tieši tām kukurūzu makšķernieki izmanto ļoti bieži, un līnis pie šīs ēsmas pierod. Vēl kāda interesanta nianse. Esmu redzējis, bet neesmu mēģinājis, kā sagatavo iebarojamo barību kopā ar trušu mēsliem. Pēdējos neliek daudz, bet pamatā izmanto smago melnzemi. Strādā ļoti labi, bet vienīgi jautājums, vai visur. Ja atgriežamies pie ēsmām, tad nevajadzētu nosmādēt veco labo ķieģelīša rupjmaizi, kas samīcīta kopā ar iebarojamo barību un izveidotā bumbiņā tiek pasniegta līnim kā sena un laba ēsmas recepte.Pirmā copes reize dienas beigās izvērtās ar deviņiem līņiem, no kuriem četri atbrauca man līdzi mājās, jo bija paaugušies krietni virs kilograma, bet pārējie tika “amnestēti”. Vēl pāris 700 gramu plicēnu arī uz savām ūdens mājām un pašā pievakarē paņēma manu nakteni, kas mazliet nopietnākas svara kategorijas. Protams, pirmais gājiens bija neapturams. Spolīte švirkst, un metrus septiņus rupucis vilka dūšīgi. Tad meta tam pasākumam mieru un sāka lēnām padoties manam kātam un auklai, lai nelaimīgā kārtā aiz kaut kāda zemūdens čakārņa aizķertos. Ar to tad visa opera arī beidzās. Es paliku bez pavadiņas un zivs, bet šai tika brīvība un āķa “pīrsings”. Lai jums veicas, līnim pašreiz patiešām iet vaļā kārtīga ēšanas mānija, bet tos mazos gan laižam atpakaļ, vai ne?

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pavasara līņu pārsteigums

Kategorijas