Aitu cūkas gaida laimīgs mūžs

2013. gada 6. jūnijs 00:00

1868

Launkalnes pagasta zemnieku saimniecībā “Ezerlejas” šovasar par tūristu pievilkšanas magnētu kļuvuši no Ungārijas atvestie aitu cūku jeb garspalvaino vilnas cūku šķirnes “Mangalica” sivēntiņi.

Aitu cūku rudajām “meitenēm” Luīzei un Džonijai un “puikam” Poteram ar balto vilnas kažociņu ir tikai trīs mēneši. Vēl paies aptuveni gads, kamēr mazie sivēntiņi sasniegs pieaugušas aitu cūkas izmērus: 85 līdz 95 centimetrus skaustā un 150 līdz 200 kilogramus svarā. “Mangalica” ir uzlabota gaļas un speķa cūkas šķirne un viņu gaļa ir delikatese gardēžiem, tomēr Luīzi, Džoniju un Poteru gaida ilga un laimīga dzīve, smaida “Ezerleju” saimniece Evita Jākobsone. Viņi papildinājuši šajā saimniecībā jau esošo eksotisko dzīvnieku un putnu saimi, kuras mērķis ir piesaistīt tūristus. Sivēntiņi “Ezerlejās” dzīvo tikai otro nedēļu, taču jau atsaucas, kad viņus sauc vārdā, un skrien klāt pie nožogojuma, kad parādās tūristi. Ungārijā dzimušajai trijotnei garšo Latvijas virza un gārša, bet vakaros saimniece sivēntiņiem silē ieber arī auzas. Aitu cūkas ir viegli uzturamas, jo var pārtikt tikai no zāles, turklāt ganāmpulkam nevajag siltu kūti. Vilnas kažociņa dēļ ziemā šie mājdzīvnieki var mitināties pat āra aplokā.E. Jākobsone arī noskaidrojusi, ka “Mangalica” šķirne ir oficiāli atzīta 1927. gadā un mūsdienās aitu cūkas pārsvarā audzē Ungārijā, Vācijā, Austrijā. Par tām arvien vairāk interesējas zemnieku saimniecības arī Latvijā, un ir izveidots kodols “Mangalica” audzētāju biedrībai jeb asociācijai.“Ezerleju” saimnieki gan norāda, ka aitu cūkas aug lēnām, un, lai tiktu līdz gaļai, ir jāgaida gads. Apsēklošana ieteicama no 14 mēnešiem, un metienā ir pieci līdz deviņi sivēni. Otri jaunpienācēji “Ezerlejās” ir mufloni - trīs pieaugušie un viens mazulis. Mufloni, kuri izskata dēļ ir līdzīgi kazām, ir mājas aitu priekšteči un mūsdienās savvaļā dzīvo Kaukāzā, Irānā un Irākā. “Ezerleju” mufloniem vārdu vēl nav, bet aitu cūkām tos iedevuši Palsmanes speciālās internātpamatskolas audzēkņi. Variantu bija daudz, taču ģimenes apspriedē saimnieki izvēlējās Džoniju (ieteica Nils Dille no 1. klases), Luīzi ( Anita Zālīte no 1. kursa) un Poteru ( Viesturs Birgers no 4. klases). Savukārt par soijas aitiņas mazuļa “krustmāti” kļuva otrklasniece Patrīcija Paula Ezeriņa, kura ierosināja jēriņu nosaukt par Pīku. “Ezerleju” saimnieki E. Jākobsone un Guntis Lauciņš un viņu bērni Elīna un Rihards aprūpē arī pundurkaziņas, dambriežus un putnus (strausus, pāvus, fazānus, irbes, paipalas, Indijas skrējējpīles, meža pīles). Būrī dzīvo arī divas vārnas, kuras, vēl maziņas, līdzcietīgi cilvēki Rīgā atraduši zemē pie izspostītas ligzdas un atveduši uz “Ezerlejām”.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Aitu cūkas gaida laimīgs mūžs

Kategorijas