Īpašs malēnieša redzējums fotogrāfijā un dzejā

2013. gada 7. jūnijs 00:00

126

Īpašs malēnieša redzējums fotogrāfijā un dzejā

Par Valkas novada literārās apvienības biedru braucieniem uz novada pagastiem, lai apzinātu cilvēkus, kuri brīvajā laikā nodarbojas ar literāro jaunradi, “Ziemeļlatvija” jau rakstīja.Tikšanās reizēs Valkas literātus ne tikai priecīgi pārsteidza tas, ka šādu cilvēku ir krietni vairāk nekā abai rokai pirkstu, bet atklājās arī ļoti spilgtas personības, par kurām dažādu iemeslu dēļ plašāka sabiedrība līdz šim zināja mazāk, kaut savulaik šo cilvēku radītie darbi ir ieguvuši atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Iespējams, iemesls tam bijusi arī šo cilvēku kautrība, kas nav ļāvusi plaši runāt par sevi.
Vēlējies pievērst uzmanību“Ziemeļlatvijas” uzmanību piesaistīja Zvārtavas pagastā uz tikšanos atnākušā pagasta iedzīvotāja Roberta Auziņa piedāvājums nolasīt dažus dzejoļus senās Tālavas valodā. Šķita intriģējoši, ka ir cilvēks, kurš šādu valodu prot, kaut valodnieku pētījumos tāda nav noskaidrota. Kad satiekos ar Robertu, viņš, uzzinot par manu ziņkāri, pasmaida un nosaka: “Tas par to Tālavas valodu bija tikai tā – mazliet pa jokam. Tā vēlējos pievērst citu uzmanību latviešu valodas bagātumam, iekļaujot savos dzejoļos mūsu valodas izloksnes un apvidvārdus. No dzimtbūšanas esam tikuši vaļā, bet atgūtajā neatkarībā noplicinām savu dzimto valodu. Daudzi, aizbraucot uz ārzemēm, to pat sāk aizmirst,” saka Roberts.Viņš pats ir dzimis uz audzis vietā, kur sarunvalodā izteikti ir jūtama vietējā izloksne. “Esmu malēnietis. Nāku no Mārkalnes. Dažus gadus nodzīvoju Trapenē. Tur ir ļoti izteikta vietējā izloksne ar lauzto akcentu. Piemēram, trapenieši nesaka “esmu”, bet “ešu”. Vēlāk mani par šo malēniešu izrunu apcēla citi skolēni Gaujienas vidusskolā, kurā mācījos. 1957. gadā vecāki Mārkalnē māju pārdeva un nopirka citu Zvārtavā. Kopā ar ģimeni pārcēlos uz šejieni. Šaipusē bija tāds panīcis kolhoziņš, bet man šķiet, ka tēvu vairāk saistīja iespējas makšķerēt un tādēļ atnācām uz Zvārtavu, jo te no mājām Gauja nebija tālu,” stāsta Roberts.
Ar fotogrāfiju kopā kopš bērnībasViņš pats savu aktīvo darba mūžu lielākoties ir veltījis fotogrāfijai. “Ar fotografēšanu sāku nodarboties jau 4. klasē. Bildēju visu ko. Pēc Gaujienas vidusskolas beigšanas toreizējā Valkas rajona laikraksta “Darba Karogs” izsludinātajā fotokonkursā ieguvu pirmo vietu,” atceras Roberts.Tas bija sākums ceļam uz profesionāla fotogrāfa karjeru, kas vēlāk tika veidota Rīgā. Zināšanas un prasmi šajā jomā Roberts apguva fotostudijās. Sākumā viņš darbojās novadnieka fotogrāfa Jura Krieviņa vadītajā jauniešu fotostudijā “Īriss”, pēc tam Vecmīlgrāvja kultūras nama “Ziemeļblāzma” studijā “Laterna”, tad Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Rīgas pilsētas Oktobra rajona nodaļas fotostudijā “Laiks” un Tautas fotostudijā “Rīga”. Tagad viņa fotomākslas darbi atrodas Francijas Fotogrāfijas muzejā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Fotomākslinieku savienības kolekcijā, Latvijas vēstniecībā Dānijā un vairākās privātkolekcijās. Savukārt Rīgā no 1988. līdz 2003. gadam R. Auziņam bijušas septiņas personālizstādes. Zvārtavas pagasta bibliotēkas vadītāja Ineta Namniece ir apkopojusi daudz materiālu par R. Auziņa radošo darbu, lai par viņa veikumu varētu uzzināt visi pagasta iedzīvotāji. Nenoliedzami, ka fotogrāfs ar sasniegto fotomākslā spodrina arī Zvārtavas tēlu novadā un ārpus tā robežām.
Ko nevar uzbildēt, to uzrakstaRoberts atzīst, ka tagad vairs ar fotografēšanu aktīvi nenodarbojas, toties pa dzejolim gan šad tad uzraksta. “Būtībā arī mana literārā darbošanās izriet no aizraušanās ar fotografēšanu. Iecerot fotodarbu, izdomāju kādu tēlu par pamatu bildei. Uzreiz bildēt nevar, jo viss jāpārdomā. Dažkārt šis tēls manī veidojas un top pat ilgākā laikā. Ik pa laikam uzmetu arī kādu skici, lai pārliecinātos, kā fotogrāfiju vislabāk veidot. Tomēr dažreiz visu iedomāto ir grūti ielikt bildē. Pazūd dažas nianses, un tad cenšos to visu uzrakstīt. Kādreiz iešaujas prātā pavisam maza ideja kā haika, kaut tomēr, visticamāk, to var uztvert kā dzejisku metaforu. Tad uzreiz uzrakstu. Piemēram, varu nolasīt vienu tādu: “Kalējs savu mīļo skauj, /Vesers dus, bet lakta kvēlo.” Te ir gan vizuālais moments, gan literārs humors,” saka autors.
Izloksnes nevajag aizmirstTomēr vēlos vairāk uzzināt, kas mudināja Robertu pieteikt sevi ar Tālavas valodu. “Kā jau teicu, šāds valodas nosaukums vairāk uztverams kā metafora. Diezin vai kāds no mums zina, kāda valoda bija senajiem tālaviešiem. Taču tas, ka latviešu valoda ir ļoti bagāta ar izteiksmes līdzekļiem, gan ir skaidrs. Izloksnes, intonācijas, apvidvārdi – tas viss padara mūsu valodu daudzkrāsainu. Piemēram, šeit, kur tālu nav Igaunija, iedzīvotāju valodas izteiksmē jūtama arī igauņu ietekme. Domāju, ka vietējās izloksnes vēsturiski izveidojušās un nostiprinājušās kopš dzimtbūšanas laikiem, kad cilvēki nevarēja nekur pārvietoties, un, kā attiecīgajā vietā iesāka runāt, tā arī tas palika,” spriež R. Auziņš. Pēc viņa domām, šajā ziņā ļoti vērtīgs kultūras mantojums ir Pētera Šmita apkopotās un savulaik izdotās “Latviešu tautas pasakas un teikas”, kurās izdevējs saglabājis katra novada stāstnieka attiecīgo izloksni. “Kad aktieri palasa kaut vai ventiņu izloksnē, cilvēkiem tas ļoti patīk un ir interesanti. Jo vairāk apvidvārdu un izlokšņu valodai, jo tā ir bagātāka. Mums ir šī vērtība. Es cenšos to parādīt, bet mums visiem jācenšas tā saglabāt,” apliecina R. Auziņš.
ROBERTS AUZIŅŠGaujienaiGaujiena, es tevī nonācu caur Trapeni,No Latvijas malas Mārkalnes, malas lēņu zemes Malēnijas.Gaujiena, kam tu muiža, kam pils?Man skolas vieta.Gaujiena, tu manas dvēseles velis, neviļus kustība, kad pirksti izslīd caur matiem.Tu mani noglāstīji, tu zelta rasa no rītiem, zelta puteklis nāsīs, bet ne tā, kāTrapene – šņaucamā tabaka. Nešķaudīšu.Gaujiena, kamēr es dzīvošu, tu būsi mūžīga.Muižas klātbūtni nespēju tevī nofotografēt.Iztēli nomāc atmiņas, skatītais, izjustais.Iznāca tikai mūsu pašportrets.

VIEDOKĻIPar Roberta Auziņa fotogrāfijām
Valts Kleins, fotogrāfs:- Roberta Auziņa darbus tikai nosacīti var attiecināt uz fotogrāfiju, jo to vērtēšana pēc fotomākslas kritērijiem novestu strupceļā. Autora darbība pamatojas uz sintēzi, apvienojot kaut ko no arhitektūras, tēlniecības un fotogrāfa prasmes. Roberts Auziņš nopietni cenšas filozofēt par cilvēku savstarpējām attiecībām un individualitātes esību, cenšas rast atbildes uz jautājumiem, kas nodarbina katru domājošu cilvēku.R. Auziņa autorkoncepcijas attīstība ir diezgan nomaļus no drošajiem panākumu ceļiem tradicionālajā fotomākslā, ejot savas, oriģinālas malēnieša gaitas.
Sergejs Daugovišs, fotogrāfijas teorētiķis:- Roberts Auziņš no jauna mēģina runāt par pašu vienkāršāko un saprotamāko: par mīlestību un nāvi, par tēva mājām un draudzību, par cilvēku un prieku par dzīvi. Viņš gluži jaunos apstākļos ir izstrādājis latviešu fotomākslas romantisko tradīciju.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Īpašs malēnieša redzējums fotogrāfijā un dzejā

Kategorijas