Dzīve kā muzejā

2013. gada 14. jūnijs 00:00

535

Lai kaut uz mirkli apstātos no nebeidzamās ikdienas steigas, ir jācenšas izrauties no ierastās vides. Šķiet, vislabākais līdzeklis galvas izvēdināšanai ir došanās nelielā ceļojumā. Pārliecinājos, ka galvu izvēdināt tiešā un pārnestā nozīmē vislabāk var jūras krastā. Pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona aktivitātēm projektā “Kulta identitāte”, “Ziemeļlatvijai” paveicās divas dienas pavadīt Igaunijā – nelielajā un klusajā Muhu salā Baltijas jūrā, kas atrodas rokas stiepienā no tūristu iecienītās Sāremā salas. Muhu un Sāremā savieno trīsdesmitajos gados uzbūvēts astoņus kilometrus garš dampis. Salinieki gan zina stāstīt, ka pēc dambja uzbūvēšanas piekrastē pazudušas zivis, toties parādījušies gulbji. Kadiķu pļavas, mežos ziedošas baltās anemones, apsūnojušas no vietējā akmens veidotas sētas, niedru jumti, vairāk nekā 65 svētvietas, senas ēkas, vējdzirnavas, lielākais savvaļas Igaunijas zirgu ganāmpulks, salinieku neatkarība un lepnums par savu dzimto vietu, krāšņi no lupatu strēmelēm austi grīdas celiņi, klusums, miers un jūra ir tas, kas liek šo vietu atzīt par patiesi skaistu un igaunisku. Interesanti, ka uz salas dzīvo nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem 99,99 procenti ir tīrie igauņi. Salinieki savas dzimtas mājas nepārdot, tās pārmanto dzimtas locekļi. Tas ir iemesls, kāpēc te nevar redzēt pārmodernas un pārspīlētas būves, kuras, kā ierasts, būvē cilvēki ar biezu naudasmaku. Salinieku lepnums radies arī tāpēc, ka viņus nav spējis pakļaut neviens iekarotājs. Izsenis salinieki ir nodarbojušies ar pasta piegādi pat uz 85 kilometrus attālo Pērnavu. Lai izbaudītu Muhu salas vienreizīgumu un neatkārtojamību, vislabāk būtu doties uz Pērnavu, pēc tam uz Virtsu pilsētas ostu, kurā ik pēc pusstundas kursē mūsdienīgs prāmis. Ceļā uz salu jāpavada pusstunda. Tā aizzib vēja spārniem – kamēr acu skatienam zūd vēja ģeneratori, tikmēr jau esam uz salas. Un piedzīvojums var sākties!

+ 3

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzīve kā muzejā

Kategorijas