Sāpju vētras joprojām baisas

2013. gada 18. jūnijs 00:00

Pie piemiņas akmens, netālu no bijušās dzelzceļa stacijas Valkā, notika komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīts atceres brīdis. Tur tradicionāli pulcējas tie cilvēki, kuri tā vai citādi ir saistīti ar 1941. gada 14. jūnija Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu uz attāliem Padomju Savienības apgabaliem.

Pirms 72 gadiem naktī no 13. uz 14. jūniju vienlaikus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bez iepriekšēja brīdinājuma uz PSRS iekšējiem apgabaliem izsūtīja tūkstošiem cilvēku. No Latvijas toreiz tika deportēti 15424 cilvēki, tostarp vairāk nekā 420 no Valkas apriņķa.
Brūnos lopu vagonosTikai nelielai daļai pēc daudziem gadiem radās iespēja atgriezties dzimtenē. Uz Sibīriju cilvēki piespiedu kārtā devās sabāzti brūnos lopu vagonos ar diviem plauktiem katrā pusē. Pa vidu bija eja durvju platumā un caurums ejas vidū dabisko vajadzību kārtošanai. Tā šiem cilvēkiem iesākās sāpju un pazemojumu pilnais ceļš nezināmā virzienā.Mūsu vidū aizvien mazāk kļūst to aculiecinieku, kuri pārdzīvoja izvešanas traģēdiju. 14. jūnijs un arī 1949. gada 25. marts mūsu tautas vēsturē ir tumši iekrāsojami datumi. Tikai no vēstures mēs varam izdarīt secinājumus nākotnes būvēšanai.“Latvija ir maza valsts un atrodas starp lielām varām, kurās daudzkārt parādās ekstrēmi izsaucieni un politiķu manipulācijas ar vēstures faktiem. Tieši tāpēc mums katram pašam pastāvīgi jābūt modram. Visvairāk to der atcerēties brīdī, kad ejam pie vēlēšanu urnām. Kā redzams un lasāms interneta portālos, izskan domas, ka par maz ir aizvests. Protams, šīs vēlmes ir anonīmas, taču šie cilvēki dzīvo tepat Latvijā starp mums. Dosim varu Latvijai uzticamiem cilvēkiem,” aicina K. Albergs.
Mirst slāpju dēļSavukārt politiski represētais Valdis Rogainis atcerējās staciju, no kurienes aizvesti viņa vecāki un vecvecāki, un sacīja, ka viņu pārņem dīvainas sajūtas. “Mums šodien ir jāpiemin ne tikai tie, kuri palika Krievijas plašumos, bet arī tie, kuri izdzīvoja un atgriezās, taču vairs nav mūsu vidū. Vēl svarīgāk ir saglabāt to cilvēku atmiņas, kuri vēl var kaut ko pastāstīt un atcerēties bijušo,” uzskata V. Rogainis. Viņš aicina šos darbus neatlikt uz rītdienu, parītdienu vai vēl tālāku laiku, jo izsūtījumu pieredzējušo cilvēku loks kļūst aizvien mazāks. Šī iemesla dēļ rodas dažādi izdomājumi un stāsti, kas neatbilst patiesībai. V. Rogainis atceras savas mātes stāstīto, ka izvešanas laikā bija ļoti karsta vasara, tāpēc gribējās padzerties. Ūdens nebija, bet ēdienā lielākoties deva sālītu siļķi. Daudzi bērni un vecāki cilvēki nomira pa ceļam slāpju dēļ. Viņš domā, ka par maz esam pateikušies mātēm, māsām un sievietēm, kas iznesa lielāko smaguma daļu, audzinot un aprūpējot savus bērnus. Viņas prata uzturēt savu sapni par brīvu Latviju un nodot to saviem tuviniekiem un bērniem. Tāpēc ikvienam vēl vairāk jāpatur prātā mūsu tautas pagātne un jādomā par mūsu nākotni, par augošo paaudzi un mūsu valsti.“Nākot uz šejieni, es atcerējos savu vectēvu, kurš apglabāts Kanādā, taču ar sapni par dzimteni. Joprojām ceru, ka viņu izdosies pārapbedīt Latvijā, taču dzīve ir dzīve...” “Ziemeļlatvijai” pauž Inta Laganovska. “Man ar 14. jūniju saistās draugu un paziņu nedienas. Esmu 1949. gadā izvestā. Mūs izveda no Lugažu stacijas, arī daudzus paziņas un draugus. Gāja visādi. Atgriezos pēc 10 gadiem,” teic Rasma.Politiski represēto atceres pasākumi notika arī Smiltenē un Strenčos. Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sāpju vētras joprojām baisas

Kategorijas