Vai Valkā izšķīrās kara liktenis?

2013. gada 21. jūnijs 00:00

Valkas muzejā notika vēstures pētnieka Ojāra Ozoliņa tikšanās ar vēstures interesentiem. Viņš nav vēsturnieks, taču pētījis to daudzus gadu desmitus. Viņa uzmanības lokā allaž bijusi senvēsture, savas dzimtas koks un Otrā pasaules kara vēsture.“Esmu nopublicējis rakstu “Aizliegtā zona”. Acīmredzot esmu iekļuvis aizliegtā informācijas zonā un redzu, kas mums līdz šim bijis liegts, atņemts vai nozagts,” uzskata novadpētnieks O. Ozoliņš. Viņa stāstījums par dažādiem kara vēstures aspektiem bija ļoti aizraujošs, taču brīžiem grūti ticams. Savukārt senvēstures lietas pētnieks pārzina lieliski. Ne velti tas publicēts četrās grāmatās. Šajā publikācijā ir tikai daži fragmenti no viņa divu stundu ilgā stāstījuma.
Sava vēsture jāceļ gaismā“Manis savāktajos faktos sakņojas dramatisks notikums Otrajā pasaules karā. Ja viss būtu izdevies, kā plānots, tas stipri mainītu šī kara iznākumu un Eiropā nebūtu noticis tas, kas notika, karam noslēdzoties. Liela daļa Eiropas nonāca padomju pārvaldīšanā,” teic O. Ozoliņš. Viņš uzskata, ka ir pienācis ilgi plānots un lolots brīdis, lai runātu par Valkas pilsētas un tās apkārtnes lietām, kas līdz šim bijušas nostumtas malā un daudz kas noklusēts. Pašiem sava vēsture ir jāceļ gaismā, nevis bailīgi jāraugās uz Maskavu vai Briseli, ko nu viņi sacīs.“1943. gada rudenī Hitlers bija plānojis sabiedroto valstu vadītāju tikšanās laikā Teherānā nolaupīt Rūzveltu. Mani apgaismoja, cik sarežģīta ir sakaru uzturēšana. Militārie sakaru kanāli tika stingri kontrolēti. Atlika tikai civilie. Tos izmantoja mana māte un viņas māsīca Teherānā,” atceras O. Ozoliņš.
Paziņojuma par atentātu nebijaO. Ozoliņam ir ziņas, ka Valkā ilgu laiku atradās armiju grupas “Nord” štābs. Vēlāk štābs pārvietojās tālāk, bet abvēra daļas palika te, un tieši Valkā dzima plāns par Hitlera novākšanu. Plašāk par to vēstures pētnieks izteicies Valmieras avīzē publikācijā “Atmiņu tilti”. Viņš ir dzirdējis daudzas vāciešu sarunas par to, ka zibenskarš ir izgāzies un jāmeklē iespējas glābt Vāciju. Tuvojoties kara beigām, tika veidoti bunkuri un notika gatavošanās x dienai. Tā pienāca 1944. gada 20. jūlijā, kad fon Štaufenbergs fīrera mītnē izdarīja atentātu, taču neveiksmīgi. O. Ozoliņš stāsta, ka Valkā jau bija uzrakstīts ziņojums četrās valodās, kuru bija paredzēts nolasīt abvēra raidiekārtā. Paziņojumā bija sacīts, ka kara raksturs ir mainījies un Latvija un Igaunija atzīstamas par neatkarīgām valstīm, taču jāturpina cīņa pret komunistu iespiešanos Baltijā. Tika veikti daudzi priekšdarbi, lai atjaunotu neatkarīgās Latvijas armiju. Pie Saules stacijas bija savākts daudz bruņojuma armijai.
Jauno ieroci neizmantojaVietējā sabiedrībā izplatījās ziņas, ka Hitlera rīcībā ir arī tā saucamā netīrā atombumba. Tā neeksplodē, kā tas notiek tagad ar milzīgu spēku, bet sprādzienā lielā platībā izkaisa radioaktīvās daļiņas, kas iznīcina visus dzīvos organismus uz ilgu laiku, radot mirušo zonu. Kara laika žurnālos “Tēvija” un “Laikmets” parādījās fotogrāfijas ar jaunu sešmotorīgu transportlidmašīnu “Junkers”, kas pārvadā jauno bīstamo ieroci. Tā pārlidojusi pār Valku un devusies uz nosēšanos paredzētajā vietā, iespējams, pie Sangastes, kur atradās vācu aerodromi. Valcēnietis hauptmanis Pauls Rozenbergs, kura vecāku mājas atrodas pie tagadējās autoostas, strādāja par tulku un padomdevēju abvērā. Viņš stāstījis, ka pēc Hitlera neveiksmes par Ļeņingradas iznīcināšanu, jauno ieroci krievu uzbrukuma apturēšanai bija iecerēts izmantot Baltijā. Šī un citas ziņas par vācu armijas plāniem uzticēta arī O. Ozoliņa ģimenei. Viņš nešaubās, ka latviešu leģiona veidošana ir iesākusies tieši Valkā. Te bijusi arī vācu diversantu skola un citi stratēģiski nozīmīgi objekti.
Spiedze darbojas ValkāPar Valku liela interese bija arī krievu spiegiem. Novadpētnieks savām acīm redzēja, kā pār Valku 1944. gada 13. augustā pārlido 11 krievu bumbvedēji zemā dzērves kāsī un bumbas nometa tieši uz nozīmīgākajām ēkām. Tā aizgāja bojā šuvēja un bibliotekāre Irma Cīrule, kura dzīvoja Merķeļa ielā un gatavoja uzšuves Latvijas armijas formas tērpiem.Tikai pēc kara Valkas muzejā veterānu atmiņu stāstījumos O. Ozoliņš uzgāja faktus par spiedzi, kura izvietojusi radiobākas pie mājām, kurās mīt nacionāli noskaņoti cilvēki. Tā bijusi Ļeņingradā dzimusi krieviete Fjodorova, kura Valkas apkārtnē nomesta ar izpletni, lai pētītu to, kas notiek Valkā un tās nacionālajā vidē. Viņa dzīvojusi kādā ģimenē Lugažos un bijusi vienkārša laukstrādniece, taču bieži bijusi Valkā un izzinājusi situāciju.
Lai apklusinātu tenkasArī pēc kara Valkas apkārtnē risinājās dramatiski notikumi. Sagatavotajos bunkuros uzturējās latviešu partizāni un ilgstoši cīnījās pret komunistu varu. Cerības nebija zaudētas. O. Ozoliņš bija partizānu jeb mežabrāļu sakarnieks. Valka atrodas stratēģiski izdevīgā vietā,.O. Ozoliņš uzskata, ka ar Valku saistītajiem notikumiem ir jāpaliek Otrā pasaules kara vēsturē. Ir ierosinājums Valkā uzcelt pieminekli, lai apklusinātu dažādas tenkas un tukšu muldēšanu par fašistiskajiem bandītiem un tamlīdzīgi. Par Latvijas neatkarību dzīvības atdevuši ne tikai latvieši, bet arī ukraiņi, krievi un vācieši. Visi cīnījās līdz galam, tomēr vēstures rats iegriezās citādi. “Pasaulei ir jāzina, kas notika Valkā. Tas nav pieņemami, ka Rīgā joprojām dzirdam latviešus saucot par fašistiem un buržuāziskajiem nacionālistiem. Esmu saņēmis draudu vēstules, jo pašlaik rakstu grāmatu “Nezināmais Baltijas sacelšanās plāns”. Tajā visu centīšos salikt pa plauktiņiem,” teic O. Ozoliņš. Viņš par savu uzdevumu uzskata pateikt pasaulei arī to, kas un kādi bijuši latviešu leģionāri. “Mēs pašlaik kā tauta esam uz ļoti bīstamas robežas. Viss atkarīgs tikai no mums pašiem. Nezinām savu vēsturi, savas valodas vēsturi un leģiona vēsturi dažādos laika griežos un vēstures posmos. Latviešu leģionāri ir darbojušies dažādās valstīs un par viņiem pasaulei jāuzzina,” nešaubās pētnieks.
Jautājumi paliekProfesionālais vēsturnieks Juris Pavlovičs uzskata, ka Ojārs Ozoliņš ir cilvēks ar skaidru prātu un lielisku atmiņu. Tā ir viens no lielākajiem Valkas dārgumiem. Žurnālistiem vai novadpētniekiem viņa atmiņas vajadzētu piefiksēt, kamēr pētnieks ir noskaņots šīs atmiņas dot.“Domāju, ka Ojārs Ozoliņš zina simtreiz vairāk par mani, taču es šos faktus spēju skatīt kontekstā, jo tā ir mana profesija. Vēsturē bieži notiek tā, ka cilvēks uzticas, nevis melo. Mēs visi itin bieži uzticamies. Cienījamais vēstures pētnieks ir audzis nedaudz citā pasaulē, kur noteiktos sabiedrības slāņos godīgums bija obligāts. Godīgums nevis morālā, bet spēles ziņā. Negodīgus cilvēkus no spēles izsvieda, tāpēc izdevīgāk bija būt godīgam. Ozoliņa kungs bija uzaudzis starp cilvēkiem, kur vai nu klusē, vai saka patiesību,” pētnieku un apskatāmā laika situāciju raksturo J. Pavlovičs.
Atentātu pat nepamanījaVēsturnieks domā, ka O. Ozoliņa notikumu skaidrojumā varēja rasties viņa jaunības un romantiskās attieksmes dēļ. Tajā vecumā dzīve šķiet kā liela rotaļa, turklāt tobrīd bija īsti juku laiki. 1944. gadā O. Ozoliņš atradās starp cilvēkiem vai dzirdēja lietas no cilvēkiem, kuriem bija kas slēpjams un viņi bija mācījušies melot bez apstājas. Viņš daudz dzirdēja un domāja, ka tas ir nopietni. Pētnieks uzskata, ka Valka 1944. gada vasarā bija saistīta ar Štaufenberga neveiksmīgo atentātu pret Hitleru. Atentāta vērtējumi ir atšķirīgi, taču būtība ir tāda, ka vācu militārās aprindas nolēma, ka Hitlers vairs neko neprot un jāpārņem vara. Taču, pēc vēsturnieka domām atentāta rīkotāji bija ne mazāki maitasgabali kā fīrers. Tas varētu būt līdzīgs teātris, kādu nospēlētu stikla burkā ievietoti zirneklīši, kuri cits citu apēstu. Oficiālais vācu vēsturnieku viedoklis ir tāds, ka armija šo atentātu pat nepamanīja. Arī Latvijai ar to nav nekādas saistības.
Pasludina savu neatkarībuO. Ozoliņa sacītais, ka Valkā atradās armiju grupas “Nord” štābs un vadības struktūra, neatbilst patiesībai. Tā bija patstāvīga militāra struktūra vēl pirms kara sākuma līdz pārformēšanai Kurzemē. Vācu vēsturnieks Verners Haupts, ko uzskata par absolūtu autoritāti Otrā pasaules kara lietās, ir smalki izpētījis, ka “Nord” štābs šajā laikā atradās Pleskavā, bet, kad no turienes nācās atkāpties, to pārvietoja uz Siguldu. Teorētiski Valkā varēja atrasties tikai kaut kāda palīgstruktūra.Visticamāk, ka, iespējams, pārpratums ir arī Ozoliņa mātes radinieces sarakstīšanās ar māsīcu Teherānā. Te rodas milzīga jautājuma zīme, jo no Latvijas tā saucamajos vācu laikos bija iespējams sarakstīties ar neitrālajām zemēm, piemēram, Zviedriju, varbūt arī ar Spāniju un Turciju, taču no 1941. gada augusta Teherāna atradās krievu frontes otrajā pusē, turklāt Teherāna bija pilnā padomju armijas kontrolē līdz pat 1945. gadam. Ja kāds pierādījums sarakstei atrastos, tad tas būtu jauns vaibsts kara vēsturē.Interesants bija O. Ozoliņa stāsts par lielu sešmotoru lidmašīnu, kas piezemējusies netālu no Valkas. Visticamāk, ka tā varēja būt “Focke Wulf 200” ar apakšapzīmējumu “Kondors”, ko Vācijā izgatavoja tikai piecos vai sešos eksemplāros 1938. gadā. Tā bija paredzēta lidojumiem pasažieriem pāri Atlantijai. Šīs lidmašīnas kara laikā lietoja īpašiem uzdevumiem īpašu kravu pārvadāšanai. “Zināju daudzus šīs lidmašīnas pielietojuma gadījumus, taču tas, ka šie lidaparāti bijuši arī Baltijā, man ir jaunums,” atzīst V. Pavlovičs. Viņš uzskata, ka pētīšanas vērts būtu 1942. gads, kad Valka vai Valkas apriņķis pasludināja neatkarību no Latvijas, izveidojot savu pašpārvaldi un nepakļaujoties Vācijai.
Vāciešu vidū panikaVēsturnieks redz un pēta visu 20 gadsimta Latvijas ikdienas dzīvi kopumā kopš 1918. gada. Uzbrūkot padomju armijai Baltijā, vācu armijas vidū bija vienaldzība par atsevišķu sīku notikumu cēloņiem. 1944. gada augustā padomju armija pie Pleskavas pārrāva vācu fronti un kā āmurs ietriecās līdz pat Tartu. Dažbrīd atkāpjoties vāciešu vidū valdīja panika. Juku laikos iespējami visdažādākie pārpratumi. Tie neveido vienotu skatījumu uz procesu kopumā. Jau 1943. gadā par Hitlera atkāpšanos Rīgā tika dziedātas dziesmas un dažādu runu bija milzums. Žandarmērija uz to nereaģēja. Par Staļingradas kaujas izgāšanos uz Hitleru daudzi bija nikni, taču tas nenozīmēja atsevišķu cilvēku piedalīšanos pretvalstiskās organizācijās.
Atmiņas būs nenovērtējamasNeskaidrs ir O. Ozoliņa ieskats par krievu sievieti spiedzi, kura dzīvojusi Lugažos, bet spiegojusi Valkā. “Tā ir juceklīga lieta. Ja mums būtu pieejama viņas dienasgrāmata vai citi pieraksti, tad varētu spriest objektīvi, taču pagaidām tā ir liela jautājumu zīme. Tobrīd daudziem bija tieksme stāstīt par saviem varoņdarbiem, kuru patiesībā nebija. Krievu un baltkrievu kopiena savējos slēpa visdažādākos veidos,” stāsta J. Pavlovičs. Viņš ir pārliecināts, ka Ozoliņa stāsti, izjūtas un iespaidi par 1944. gadu Valkā un tās apkārtnē ir jāapkopo vienuviet. Paies gadu desmiti un tie būs nenovērtējami. Lasot pagātnes aprakstu, tā autors netiek tiesāts, jo katrs dzīvo cauri savam laikam. O. Ozoliņa atmiņas raksturo situācijas neizpratni cilvēkos kādā laika posmā. Viņš ir rūpīgi sekojis cilvēkiem, viņu sacītajam un visus strāvojumus uzņēma ļoti nopietni. Daudz nopietnāk, nekā tos uzņēma piezemētāks cilvēks.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vai Valkā izšķīrās kara liktenis?

Kategorijas