Sapalu copi baudot

2013. gada 28. jūnijs 00:00

282

Šķiet, ka nebūs daudz copmaņu, kas salīdzinoši ar vimbu, līdaku, līņu un brekšu copi par sapalu ķeršanu varētu teikt tā – jā, man sapalu cope ir visas vasaras garumā un to brīdi gaidu ar nepacietību.Ļoti iespējams, ka te ir vairāki uz šo apgalvojumu attiecināmi faktori. Pirmkārt, sapalu nemaz nav tik vienkārši paņemt, jo ne velti šo zivi uzskata par vienu no tramīgākajām un uzmanīgākajām. Otrkārt, sapali visbiežāk jāmeklē vietās, kur ūdenī ir daudz kritalu, akmeņu un citu šķēršļu, kas ir samērā problemātiski apmakšķerējamas vietas. Treškārt, sapalam tomēr gastronomiskā vērtība nav tādā līmenī, lai īpaši stieptos roka pēc cepta vai vārīta šīs zivju sugas pārstāvja, jo mazo un smalko asaku daudzums šajā zivī ir pielīdzināms rudulim, tāpēc pārsvarā lietojams samaltā kotlešu masā. Tomēr sapals ir īsteni sportiska zivs, jo pat 300 gramu smags eksemplārs izrāda varenu pretestību. Ja vien makšķerkāts nav sprunguļa tipa, bet ar ļoti jutīgu spicīti, tad cope var sanākt itin aizraujoša.
Vietas meklējot Lielajās upēs – Daugavā un Lielupē – sapalus pārsvarā makšķerē ar gruntsmakšķeri, tad arī tie uz āķa visbiežāk uzsēžas pilnīgi negaidīti, jo ēsma vairāk būs bijusi domāta, piemēram, breksim. Taču pavisam cita aina ir novērojama mazākās upēs, kur uz sapalu jau izejam kā uz konkrētu zivi. Ir vairāki veidi un vietas, kā mēģināt piemānīt šo īsteni sportisko zivi. Nelielās upēs sapals slēpjas zāļu rajonos un praktiski no tiem izpeld tikai tad, kad grib aktīvi baroties. Ja, ejot gar upes krastu, ieraugāt palu izskalotu vai bebru nograuztu koku ūdenī, noteikti mēģiniet šo atstraumes vietu apmakšķerēt. Tas nebūs tik vienkārši, bet tieši šādās vietās uzturas lielākie eksemplāri. Iemīļotas sapalu vietas ir prāvi akmeņi. Ja vēl aiz tiem ir izveidojies padziļinājums, tad tur noteikti ir kāds gūstams sapals. Jāatceras, ka sapali nav lielu zivju baru cienītāji, taču nelieli pulciņi ap 4–8 darboņiem tomēr pastāv. Man pašam visefektīvākās ir vienmēr bijušas vietas, kur ir mērena straume, kurā lēni un mierīgi pland šķidri zāļu kušķi. Šādas vietas arī sapaliem ir ļoti tīkamas. Ja pirmajā brīdī, pārpludinot šādus posmus, nekāda cope nenotiek, nav nekādas vajadzības steigties un pludinājums pa šo vietu ir jāatkārto. Ļoti bieži ir tā, ka, lai atklātu sapalu uzturēšanās vietu, pienākot pie upes, var nostāties paēnā un kādu brīdi upi pavērot. Sapali bieži vien savu atrašanās vietu nodod, dzenoties pēc lidojošiem kukaiņiem. Šādas vietas tad vajag arī “apstrādāt”.
Ar ko un uz ko?Visefektīvākās metodes, kā tikt pie sapaliem, ir ēsmas pludināšana pa ūdens virsmu. Šķiet, ka jebkurš makšķernieks zina to laikaposmu maijā, kad parādās maijvaboles, tas tad arī tiek uzskatīts par labāko brīdi šo zivju ķeršanai. Visbiežāk palīgos ņem 3,90–4,20 mačkātu ar 0,2 milimetru monofilo auklu un tāda paša resnuma pavadiņu. Āķa izmērs var būt diezgan pieklājīgs, jo, kā zināms, sapalam mute nav no tām mazākajām, taču pārspīlēt arī nav īpašas vajadzības. Āķa izmēru parasti pielāgo ēsmai, un tas attiecas ne tikai uz sapalu copi, bet arī, ejot uz jebkuru citu zivi. Pludinot ēsmu pa straumi, parasti nekādus pludiņus neizmanto. Ēsmu mēģina noturēt skatienā. Ja tas kādu iemeslu dēļ neizdodas, tad copi vēro pēc makšķerkāta spicītes. Parasti sapala tvēriens ir negaidīti spējš un ass. Līdz ar to bezinerces spolei ir jābūt noregulētai tā, lai pie pirmā piecirtiena pavadiņa nepārtrūktu un spolīte pareizi noamortizētu. Ja no krasta ir jāizdara tālāks iemetiens, tad izmantojam tā saucamos burbuļa pludiņus, kas ir ražoti no caurspīdīga materiāla un ar divām atverēm, pa kurām līdz pusei pludiņi tiek piepildīti ar ūdeni. Tad ar speciālām gumijas tapiņām, kas parasti šiem pludiņiem pie pārdošanas ir klāt, atveres noslēdzam. Tā kā sapalu cope visbiežāk notiek seklos un dzidros ūdeņos, tad tieši šādi balti, caurspīdīgi un līdz ar to neuzkrītoši pludiņi ļauj vieglāk izsekot pašai copei, arī sapalam tas atgādinās vienkārši vienu no ūdens burbuļiem, kas pa upi peld itin lielā daudzumā. Ja nav caurspīdīgi balts, tad ieteiktu izmantot zaļu vai melnu krāsu, bet noteikti ne spilgti sarkanu, kādus itin bieži var redzēt pārdošanā copes lietu veikalos. Pašam redzēt šādus, protams, ir viegli un ērti, bet tieši tāpat ir arī sapalam, kam šādas spilgtas krāsas var likties un liekas ļoti aizdomīgas. Caurspīdīgajiem pludiņiem ir arī cita priekšrocība, jo tad var izmantot arī grimstošas ēsmas. Ja ir iespējams un pārdevējs veikalā ir zinošs, tad uz sapalu copi cenšaties iepirkt peldošu, nevis grimstošu auklu. Tas pats attiecas arī uz aptuveni metru garo pavadiņu. Visbiežāk pielietojamās ēsmas ir maijvaboles, sienāži, spāres, mušas…Itin labi var darboties arī ar baltmaizes garoziņu, bet te jārēķinās ar to, ka ūdenī baltmaizes garoza ātri izmirkst un praktiski der tikai vienam iemetienam. Turklāt ir ļoti viegli no āķa noraujama. Līdz ar to būs bieži jāmaina šis ēsmas veids, kurš patiesībā ir diezgan efektīvs. Pludinot ēsmu, to der nedaudz pieturēt un neļaut tai nesties straumes ātrumā. Lai cik ašs un redzīgs ir sapals, tam ēsma var ātrumā paslīdēt garām, kas savukārt radīs priekšnojautu par zivs neesamību šajā vietā un pāriešanu uz citu posmu, kaut gan patiesībā sapali šeit tomēr ir.
Nakts copeTas ir kaut kas aizraujošs. Sapals naktī ir ļoti drošs un iznāk atklātās vietās, turklāt tuvu krastam. Visbiežāk naktīs izmantojam vieglas gruntsmakšķeres ar vienu pavadiņu un nelielu pilienveida sviniņu. Labākā ēsma naktī ir mazās vardītes, nēģu fileja (turklāt nogriezta kā strēmele, nevis gabaliņš) un naktstārpi. Naktī vardītēm un nēģiem parasti izmantoju nelielus divžuburu āķus. Lielākie eksemplāri parasti uzķeras vēlā rudenī, kad sēžam pie ugunskura upes krastā un gaidām vēdzeļu copi. Naktī pavadiņas resnumu var palielināt, bet dienā jāatgriežas pie mazākiem diametriem. Ķerot sapalus, vēl būtu jāatceras Makšķerēšanas noteikumu nolikums, ka mums Latvijā ir divu veidu sapali. Parastais baltais, kam ir baltas spuras. Tas visbiežāk neizaug lielāks par 0,5 kilogramiem, to ir atļauts ķert neierobežotā daudzumā un tam nav izmēra ierobežojumu. Bieži vien tiek saukts arī par jeļčiku. Tomēr pārsvarā visi copmaņi tēmē uz tā saucamo īsto sapalu ar spilgti sarkanām spurām, tas var paaugties līdz pat vairāku kilogramu svaram. Šiem sapaliem ir noteikts dienas loms un minimālais izmērs. Attiecīgi pieci gabali vienā copes reizē un 30 centimetru kā minimālais izmērs. Ir bijuši gadījumi, kad makšķernieks, pienākot zivju inspektoram, sāk tēlot nezinīti, ka nemākot atšķirt šos divus variantus. Te der atgādināt veco labo teicienu, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības.Lai jums veicas un ne asakas!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sapalu copi baudot

Kategorijas