Laukos miljonus neviens nav nopelnījis

2013. gada 9. jūlijs 00:00

168

Trikātas pagasta “Jaunapsītēs” un “Kalnavīteros” dzīvo un saimnieko Vineta Skujiņa ar dēlu Gati. Juridiski abu saimniecības skaitās atsevišķi, taču praktiski tās apsaimnieko kopā. “Jaunapsītēs” saimnieko kopš Breša laikiem, bet “Kalnavīteri” dibināti 2000. gadā. Dažādi grūti periodi ir pārdzīvoti, tagad notiek nemitīga attīstība. Aicināju Vinetu uz sarunu par lociņu audzēšanu agrā pavasarī, taču viņa atrunājās, ka audzējot ne tikai lociņus, bet arī vairākas citas kultūras, tāpēc vienojāmies par tikšanos vasaras vidū.
Roku darbs vienmēr ir dārgsV. Skujiņa lielā daudzumā audzē lociņus. Tos var pārdot no oktobra līdz jūlijam. Jautāta, kāpēc šogad lociņi jūnijā lielveikalos maksā vairāk nekā četrus latus, kas šķiet dārgi, viņa atbild, ka to audzēšanā ieguldīts liels roku darbs. Pietrūcis arī stādāmmateriāla. Pērn sīpoli ļoti puva. Lociņiem ir augsta cena visā valstī. “Tiem vajadzētu maksāt vēl dārgāk, jo mehanizēt neko nevar. Roku darbs vienmēr ir bijis dārgs. Loku audzēšana ir ļoti specifiska, ar daudzām darbībām ilgā laika posmā,” skaidro V. Skujiņa. Maijā tika pārdotas trīs tonnas loku. Sezonā pavisam realizēts vairāk par 20 tonnām. Pērn bija par piecām tonnām vairāk. Ikviens saprot, ka tas ir daudz.Netālu no mājas divu hektāru platībā aug ķiploki. Tos pārdod uzņēmumam “Madara 89”. Ķiploki izskatās cerīgi, tāpēc gaidāma laba raža, izņemot vietas, kur liels mitrums. Pamatīgs sniegs uzsniga uz nesasalušas zemes. Šādi laikapstākļi ķiplokiem neder. Zemei jābūt sasalušai. Rudens slapjš, pavasaris tāpat, tāpēc arī sapūst. Tiesa, šogad pavasara praktiski nebija, pēc ziemas tūlīt iestājās vasara. “Divās nedēļās bija jāizdara tikpat, cik agrāk pusotrā mēnesī. Pie tā visa vēl trakās lietusgāzes un krusa,” sūrojas Vineta.
Nav audzēšanas tradīcijuJa iepriekšējos gados Latvijā audzētus ķiplokus lielveikalos nopirkt praktiski nevarēja, tad pērn to audzēšana jūtami pieauga. “Šie ķiploki veikalos ātri izbeidzas. Pēc jaunā gada tos grūti atrast. Arī ķiploku audzēšanā jāiegulda daudz roku darba,” stāsta Gatis. Mamma piebilst, ka zemnieki labprāt audzē visu, ko iespējams novākt ar kombainu, piemēram, kartupeļus, sīpolus un burkānus, arī graudiem tagad labas cenas. Vineta paredz, ka visām kultūrām ar lielu roku darbu cena turpmāk augs. Arī strādniekus grūti atrast, jo daudzi aizbraukuši uz Īriju un citām valstīm. Otra ķiploku problēma ir apstāklī, ka tos grūti saglabāt. Jābūvē jauna, īpaša noliktava. Brīdī, kad viesojos saimniecībā, grupiņa bērnu ķiplokiem rāva ziedus, lai apakšā izaugtu pienācīgas galviņas. Citādi nevar. Latvijā nav tradīciju lielos daudzumos audzēt ķiplokus. Būtībā tas ir jaunums. Nav izstrādātu tehnoloģiju lielražošanai, kādas ir tradicionālajās ķiploku audzēšanas zemēs. Mazdārziņos savām vajadzībām tos izaudzēt nav grūti, taču ražošanas līmenī tas ir citādi. Turklāt Latvijas tirgus ir ļoti neliels, tāpēc īpašas glabātuves neviens nevēlas celt. Gatis smej, ka, ja kāds iestādītu ķiplokus 50 hektāros, to pietiktu visai Latvijai. Ķīnā audzētie ķiploki ir ievērojami lētāki un tiek novākti mehanizēti, taču ikviens zina, cik slikta ir to kvalitāte.
Eksotiskas lietas neaudzēsVēl “Jaunapsītēs” audzē gurķus un kabačus, kāpostus un sīpolus. Kāposti aug piecu hektāru platībā, sīpoli arī tikpat. Arī agrajiem kartupeļiem atvēlēti divi hektāri. Lauku gurķi aug vienā hektārā. Nu jau tie ir novācami un nopērkami “Top!” veikalos. Šogad pirmoreiz tiek audzētas cūku pupas. Vineta smaida un teic, ka vēl nezinot, vai tās kādam būs vajadzīgas. Augsti izglītoti kulināri cūku pupas uzskata par delikatesi. Vineta pērn Smiltenē pie “Top!” tirdziņa redzējusi to augstās cenas, un, lai gan pašai ļoti garšo, taču cenas dēļ apetīte pārgājusi. Viņa uzskata, ka izaudzēt šo kultūru nav tik grūti, lai daudz maksātu. Vēl ir neziņa, kā veiksies ar pupu nolasīšanu. Nedaudz iesētas arī sviesta pupiņas un iestādīti ziedkāposti. Visu laiku gribas pamēģināt kaut ko jaunu.Visas platības ir laistāmas. Saimniecībā veikts dziļurbums, un ūdens pirms laistīšanas tiek dabiski sasildīts izraktajā dīķī. Tas noder arī peldēšanai. Pirms dziļurbuma veidošanas viss ūdens laistīšanai bija ar traktoru jāved no ezera. Ir izveidota ceturtā lielā siltumnīca, kur rudenī žāvēs sīpolus, bet vēlāk audzēs pavasara dēstus. “Pavasarī vienmēr pietrūkst vietas. Segto platību nevar būt par daudz. Domāju, ka siltumnīcu būvi turpināsim,” prāto abi zemnieki. Neko eksotisku te audzēt negrasās, jo nebūs, kas to ēd. Līdz Rīgai, kur šāda rakstura produkciju pērk, ir tālu, tāpēc ar to lai nodarbojas Pierīgas zemnieki.
Noliktavas pagaidām nebūsSaimniecībā pastāvīgi darbojas vairāki strādnieki. Sezonas laikā gaidīti arī bezdarbnieki un skolēni. Pirmie ar īpašu vēlmi strādāt neizceļas. Tūlīt sāksies melleņu laiks, un daudzi dosies pelnīties mežā. Tur veiksmes gadījumā dažās stundās var nopelnīt vairākus desmitus latu. “Lokus saimniecībā audzējam arī tāpēc, lai mūsu pastāvīgie strādnieki varētu pelnīt arī ziemas mēnešos. Tas ir nozīmīgi. Vasarā iespēju vairāk,” uzskata zemnieki. Vineta piebilst, ka laukos miljonus neviens nav nopelnījis. Varbūt tas iespējams, ja apsaimniekojami tūkstošiem hektāru. Vieglāk strādāt ar vienu kultūru. Ja to ir vairākas, grūtības rada atšķirīgā mēslošana un miglošana. “Jaunapsītēs” ir iegādāti divi miglotāji. Ar vienu iznīcina nezāles, bet otrs paredzēts augu barošanai.Saimnieki nekautrējas rakstīt projektus, un tas viņiem izdodas. Tā ir iespēja iegādāties jaunu tehniku. Agrāk ņemtie kredīti jau gandrīz atmaksāti, astītes vien palikušas. Tiesa, gribas uzbūvēt noliktavu, taču izmaksas ir tik dārgas, ka to “pacelt” nav iespējams. Vineta atzīst, ka nopietnu lietu iegādei bez kredītiem iztikt nevar, jo sakrāt naudu nav iespējams. Arī aizņēmumu procentmaksas bankās nav tik skarbas kā agrāk.
Labāk strādāt savā zemēPar vienu Vineta gan ir pārliecināta – uz Īriju lauku cilvēkam nav jādodas. “Labāk strādāt savā zemē. Tas ir vissvarīgākais. Vienalga, kādu zeltu tur sola un maksā, svešumā nav tas. Normāli saimniekojot, var iztikt ar mazumiņu. Labprātīgi nekad nepametīšu Latviju,” cieti nosaka Vineta. Dēli Gatis un Māris 2000. gadu sākumā apskatījās, kā ir svešumā, pāris gadus pamācījās valodas, taču negrasījās tur palikt. Tagad Gatis labprāt pastāsta par ģimenes iecerēm, parāda, kur atradīsies betonēts laukums kravu uzlādēšanai vai nolādēšanai. Būs arī jauna siltumnīca, kura atvieglos ražošanas procesu kopumā. Ražojot tik daudz, katrai kultūrai pienākas sava siltumnīca. Skujiņi ir pamatīga zemnieku ģimene. Viņiem viss daudzkārt pārdomāts un izplānots. Gan runās jaušams, gan darbos redzams stiprums un pārliecība.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Laukos miljonus neviens nav nopelnījis

Kategorijas