Likteņstāsti gan gaiši, gan skarbi

2013. gada 11. jūlijs 00:00

164

Otrdien Valkas novadā sākās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes rīkotā kultūras un folkloras vākšanas ekspedīcija, ko vada Universitātes profesore, literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule.

Ekspedīcija ilgs līdz nedēļas beigām, un tās mērķis ir apzināt novada kultūrvērtības un cilvēkus, kuri gadsimtu griežos pratuši tās saglabāt, kā arī pierakstīt vēsturei viņu dzīvesstāstus, teikas un dažādus nostāstus.
Sadalās vairākās grupāsPirmajā dienā, sadalījušies grupās, folkloras un etnogrāfijas pētnieki Zvārtavas pagastā apmeklēja medību pili pie Salaiņa ezera, tikās ar biedrības “Atrodi laiku sev” valdes priekšsēdētāju Agritu Paulsoni, zvārtaviešiem Robertu Auziņu un Robertu Treijeru, kā arī apmeklēja vēsturiski senas lauku mājas “Lēģerīšus”. Savukārt Ērģemes pagastā ekspedīcijas dalībnieki tikās ar vēsturnieku Valteru Beldavu, pirts lietu zinātāju Zinti Sulu, maizes cepēju Balvu Leiti un iepazinās ar Omuļu muižu, bet Kārķos viesojās pie laika vērotāja Jāņa Ampermaņa un Sandras Pilskalnes. Vijciemā viņus gaidīja rakstnieks un publicists Arturs Goba. Ekspedīcijā piedalījās arī Valkas novada jaunieši.“Ziemeļlatvija” pievienojās grupai, kurā bija J. Kursīte-Pakule, Valkas ģimnāzijas skolnieks Dāvis Igaunis un Rīgas Stradiņa universitātes Komunikāciju fakultātes studente Elīna Kursīte un kopā ar viņiem devās uz Kārķiem pie laika vērotāja Jāņa Ampermaņa.To, ka Jānim daba ir neizsīkstošs skaistuma avots, vispirms jau apliecināja viņa un dzīvesbiedres Intas mājās “Jaunzīguri” iekārtotais dārzs. Tajā acis priecē no malu malām atvesti akmeņi. Katram ir sava īpatnēja forma. Viens atgādina ērgli, cits liek aizdomāties par klinšu šķautnēm, un tā var turpināt. Rādot savu Laika grāmatu, Jānis gan piebilst, ka mūsdienās senču pareģojumi par laiku, kas balstās uz novērojumiem dabā, vairs nav kā akmenī iecirsti. Cilvēki ar savu iejaukšanos dabas norisēs ir padarījuši to kaprīzu, un prognozes ne vienmēr piepildās. No saimniecības ēkām profesores uzmanību visvairāk piesaistīja veca rija, kas joprojām labi saglabājusies.
Gulējis sienā ar mežabrāļiemTomēr visinteresantāk bija klausīties J. Ampermaņa dzīves stāstu. Var tikai pabrīnīties, kā latviešu likteņi ir krustojušies, kā tos ietekmējuši vēstures notikumi un ko tikai cilvēkam savā mūžā nav nācies piedzīvot. Tās ir atmiņas par mežabrāļiem, kurus Jānis redzējis, vēl zēns būdams. Viņš atminas, ka iznācis pat kopā ar viņiem gulēt sienā kūtsaugšā. Interesanti bija uzzināt, ka viena no Jāņa radiniecēm savulaik bijusi dzejnieka Jāņa Sudrabkalna ekonome, bet vēl viens radinieks, arī Jānis Ampermanis – pirmās brīvvalsts laikā bijis Saeimas deputāts.Savukārt ar saimnieka atļauju šķirstot viņa sarakstīto Laika grāmatu, atrodam tajā rožu vārdus, ar kuriem ārstēta infekcijas slimība roze. Jānis atklāj, ka ar vārdiem, kurus saņēmis mantojumā no senčiem, šad tad ārstējis pats sevi, un vārdi ir līdzējuši.
Izzina, kā ir dzīvot līdzās igauņiemPēc viesošanās “Jaunzīguros” par ekspedīciju un to, kādēļ tās dalībnieki izvēlējušies Valkas novadu, vēlējos sīkāk uzzināt no pašas vadītājas J. Kursītes-Pakules. Profesore stāsta, ka ekspedīcijā piedalās vairāki Universitātes maģistranti un doktoranti, kuri savākto informāciju izmantos zinātniskajos darbos. “Šādās ekspedīcijās dodamies no 1999. gada. Visbiežāk esam braukuši uz Kurzemi un Latgali, jo tur tradīcijas un tautas kultūra saglabājusies visvairāk. Neaizmirstams brauciens bija uz Alsungas novadu pie suitiem, tāpat arī uz Barkavas novadu Latgalē. Esam bijuši arī ārpus Latvijas, pat līdz Sibīrijai, meklējot latviešu pēdas. Tagad vēlamies vairāk izzināt Vidzemi. Pa šo reģionu esmu jau ceļojusi individuāli un secinājusi, ka visinteresantākā ir Ziemeļlatvija. Tieši ar to, ka robežojas ar Igauniju. Līdzīga situācija ir Latgales un Baltkrievijas pierobežā. Šādās vietās ir interesanti noskaidrot robežtautu atšķirības un to, kā tieši pierobežā mūsu tautā tiek saglabāts latviskais. Vispirms jau manu uzmanību piesaistīja tas, ka šaipusē vairākiem latviešiem uzvārds ir Igaunis. Arī tas norāda uz saikni starp latviešiem un kaimiņiem igauņiem,” saka J. Kursīte-Pakule.
Ieinteresē vietējos jauniešusProfesore piebilst, ka šajā ekspedīcijā ir vēl viena lieta, kāda nav bijusi iepriekšējās. “Šad tad savos braucienos uzaicinām piedalīties ārzemju jauniešus, lai viņi labāk iepazītu Latviju. Mūsu braucienos ir piedalījušies Somijas, Polijas un citu valstu studenti. Šovasar, apceļojot Ziemeļlatviju, nolēmām uzaicināt vietējos jauniešus. Lielu atbalstu ekspedīcijai sniedza Valkas novada pašvaldība un izglītības darbinieki. Esam viņiem ļoti pateicīgi. Viņi palīdzēja atrast interesentus Valkas jauniešu vidū, un tagad kopā ar mums ir astoņi Valkas ģimnāzijas audzēkņi,” apliecina J. Kursīte-Pakule.Viņa norāda, ka viens no galvenajiem šīs ekspedīcijas uzdevumiem ir savākt interesantus dzīvesstāstus. “Latviešiem tie ir dažādi – traģiski, arī traģikomiski, laimīgi un nelaimīgi. Mūsu nolūks ir par to ieinteresēt jauno paaudzi. Vēlamies, lai jaunieši, klausoties dzimtu dzīvesstāstus, ieinteresētos arī par savu ģimeņu saknēm,” skaidro profesore.Robeža ar Igauniju gan nav vienīgais intereses iemesls par mūsu novadu. J. Kursīte-Pakule atklāj, ka Ziemeļlatvijā ir labi saglabājušās latviskās vārdošanas tradīcijas. “Tas nebūt nenozīmē, ka šo tradīciju meklēšana un celšana dienasgaismā būtu nostāšanās pret kristietību. Vienkārši senlaikos cilvēki vārdus, kas dziedē, izmantoja, lai ikreiz, kad uznāca kāds grūtums, nevajadzētu meklēt dakteri. Mēs jau vakar uzzinājām par vairākiem vārdotājiem, bet tagad atklājām, ka arī “Jaunzīguros” glabā rožu vārdus. Unikāla ir vēl viena lieta. Ziemeļlatvija ir gandrīz vienīgā vieta, kur saglabājušās vecās rijas. Dažām gan ir uzlikts šīfera jumts, bet visas pārējās konstrukcijas ir kopš to uzcelšanas brīža,” par mūsu novada īpatnībām prieku neslēpj profesore.Viņa piebilst, ka ekspedīcijas dalībniekus interesē arī zīmīgi sapņi un tautas kulinārija. “Mums nav pilnībā izveidojusies pilsoniskā virtuve, bet nostabilizējusies ir novadu virtuve. Arī to pētīsim,” sola J. Kursīte-Pakule.
Būs visas tautas enciklopēdijaViņa atklāj, ka visu ekspedīciju darbs ir pakļauts lielai iecerei. “Gada sākumā Saeimā Valstiskās audzināšanas apakškomisijā viesojās kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende un atgādināja par 2018. gadu, kad Latvija svinēs 100 gadu jubileju. Ministre interesējās par mūsu priekšlikumiem. Man ir iecere par godu šai jubilejai izdot apjomīgu Latvijas enciklopēdiju. Tā būtu grāmata, kuras autori nebūtu tikai divi trīs akadēmiski zinātnieki, bet izdevums, kura tapšanā piedalītos daudzi. Ideja ir aptaujāt Latvijas iedzīvotājus, sākot no skolēniem un beidzot ar cienījama vecuma vīriem un sievām, lai noskaidrotu, kas viņiem Latvijā ir desmit vislielākās vērtības. Ir doma uzrunāt arī ārzemniekus, kurus interesē mūsu zeme un kuri iemācījušies latviešu valodu. Esmu aptaujājusi jau vairāk nekā tūkstoš cilvēku,” atklāj J. Kursīte-Pakule. Kā piemēru profesore min kādu japānieti, kuru pazīst un kura iemācījusies latviešu valodu, jo mīl mūsu zemi. Viņa par lielāko vērtību mirklī nosaukusi iespēju sēņot. “Sēņošana šai sievietei ir ne tikai sēņu savākšana, bet arī iespēja meditēt un atbrīvoties no negatīvām enerģijām. Tas man lika aizdomāties, vai mēs, latvieši, vienmēr apzināmies, kas mums ir unikāls un vērtīgs. To cenšamies noskaidrot arī ekspedīcijā,” saka J. Kursīte-Pakule.Valkas ģimnāzists D. Igaunis atzīstas, ka sava uzvārda izcelsmi īsti nezina. Mamma kādreiz ir stāstījusi par senčiem, bet daudz kas piemirsies. “Tādēļ man šķita interesanti piedalīties ekspedīcijā, lai uzzinātu, kā citi saglabā liecības par savu dzimtu. Nenoliedzami, ka tas mani mudinās vairāk censties uzzināt par savu ģimeni. Ekspedīcijā mani visvairāk interesē cilvēku liecības par piedzīvoto kara gados,” saka D. Igaunis.Savukārt E. Kursīte stāsta, ka šādos braucienos var labāk iepazīt cilvēkus. “Es šajās ekspedīcijās braucu vairākus gadus. Domāju, ka uzzinātais tajās būtu vērtīga pieredze jebkuram cilvēkam. Studēju sociālo antropoloģiju, un novados iegūtā informācija par cilvēkiem un viņu likteņiem man lieti noderēs darbā. Vairāk pētu ģimenes attiecības. Man ir pastiprināta interese par sievietēm bez bērniem. Tā ir interesanta tēma demogrāfijas jautājumu noskaidrošanai,” saka E. Kursīte.Kā vienmēr, sagaidot viesus, par Kārķu pagastu un tā vēsturi daudz interesanta varēja pastāstīt pagasta pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste S. Pilskalne. Pētniekiem piezīmju kladēs ātri aizpildījās lapas, pierakstot viņas stāstīto. Ekspedīcija Valkas novadā noslēgsies svētdien, un tās dalībnieki ir pārliecināti, ka atlikušajās dienās vēl tiks uzklausīti daudzi interesanti stāsti.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Likteņstāsti gan gaiši, gan skarbi

Kategorijas