Arturs Goba: Lauku vilinājums

2012. gada 10. oktobris 11:19

581

Sabiedrībā valda divi pretēji viedokļi. Vieni raud par lauku iztukšošanos, par pamestajām mājām un agrāko tīrumu aizaudzēšanu ar krūmiem.

Citi vīzdegunīgi paziņo, ka laukiem tik un tā nav nākotnes, ka cilvēkiem jādzīvo modernās pilsētās, ka dažu īpatņu turēšanās pie savu sentēvu lauku sētas ir vecu ļaužu plānprātība.

Dzīvē ir sastopami visdažādākie piemēri. Laukos patiešām grūtāk atrast piemērotu darbu, bet naudiņu kaut kā nākas pelnīt, un tad daudzi vieglu roku par sviestmaizi pārdod mantotos hektārus ārzemniekiem, bet paši kaut kā iekārtojas pilsētās vai īrijās. Ir vēl citi, kuri vienkārši nodzeras un ar laiku pilnībā atradinās no jebkāda darba. Zemnieki sūrojas, ka bezdarbnieku visriņķī bariem vien, bet saimniecībās neiespējami atrast kaut sezonas strādniekus.

Ir uzņēmēji, kuri arī laukos būtu gatavi atvērt nelielus uzņēmumus, bet tad strādnieki jāmeklē kaut kur Baltkrievijā vai Ukrainā. Manuprāt, šādā situācijā neliela cerība atrast darbarokas ir sieviešu profesijās, jo vīrieši, kuri vēlas un prot strādāt, visi jau nodarbināti.

Sešdesmito gadu vidū, kad kolhozi jau bija ekonomiski puslīdz nostiprinājušies, man kādas publiskas lekcijas laikā nācās atbildēt uz vaicājumu, ko nozīmē sludinātais attīstītais sociālisms. Toreiz atbildēju, ka turpmāk būtu neiespējami restaurēt pirmskara zemkopības modeli, jo lielajām saimniecībām vairs nebūtu iespējams algot kalpus. Biju atbildējis tuvu tagadējai īstenībai. Labi atceros, ka arī senāk laukos pietika gan iedzērāju, gan slīmestu, bet bija viena īpatnība.

Savi mitekļi tolaik bija tikai zemes īpašniekiem un dažiem amatniekiem, pārējiem jumtu virs galvas nācās meklēt pie privātīpašniekiem. Tāpēc katru gadu Jurģu dienā notika saimnieku maiņa, jo reti kurš rentnieciņš vai kalps vienā vietā jaudāja noturēties daudzus gadus pēc kārtas. Un bija jāstrādā, patīk vai nepatīk, jo bez jumta virs galvas neviens negribēja palikt. Un sociālo pabalstu arī nevienam pakaļ nesvieda, labi ja skolā brīvpusdienas bērniem pagasts piešķīra. Tagad jumtu virs galvas, kaut cauru un sašķiebušos, atrast var ikviens bomzis.

Jāteic, ka kolhozu likvidācijas periodā daudzi loloja naivas ilūzijas, sak, nu tik saimniekosim kā senlaikos. Un tā sauktie Breša zemnieki pirmajā darbības gadā bija pierādījuši, ka veiksmes gadījumā var ātri kļūt turīgi, jo tolaik vēl bija liels pieprasījums pēc lauku labumiem.

Bet pēc PSRS sabrukuma vairs nepastāvēja agrākie noieta tirgi, bet rubļa devalvācija darīja nabagus arī pilsētniekus. Tad pierādījās, ka ar zirdziņu vai vecu traktorīti un trim gotelēm izdzīvot nav iespējams. Arī uz kooperāciju latviešu zemnieks nebija piedabūjams, bet kaimiņš kaimiņam bija gatavs izpalīdzēt tikai par pusstopiem.

Tagad preču produkciju ražo lielsaimniecības, izmantojot jaudīgu tehniku un modernas tehnoloģijas. Ir sākusies kooperatīvu veidošana, un nākotnē pieredzēsim, ka tieši kooperatīvi savās rokās pārņems arī pārstrādi un tirdzniecību. Ko darīt "liekajiem" lauciniekiem?

Lauku iztukšošanās notiek visā pasaulē. Teiksim, Vācijā aizvien vairāk rodas pamestu ciematu un lauku viensētu. Bet Latvijā attālumi daudz mazāki, no jebkuras attālas viensētas tuvākā pilsēta sasniedzama pusstundas laikā, ja vien ceļi nav galīgi sabrukuši. Jau tagad vērojam, ka ģimene dzīvo, teiksim, Vijciemā, bet darbs atrodas Valkā vai Smiltenē.

Ir gadījumi, kad cilvēks strādā Rīgā, bet ģimene dzīvo Valkā vai kādā pagastā. Ja darbs saistīts ar datoru un interneta izmantošanu, tad ir pilnīgi vienalga, kur atrodas "kantoris". Celtnieki, kuri tagad sevi dēvē par būvniekiem, reti kad strādā dzīvesvietas tuvumā, visas problēmas atkrīt, ja vien var normālu algu nopelnīt.

Rodas tikai jautājums, kāpēc tad tik kūtri mūsdienu urbanizētais censonis izvēlas dzīvot laukos. Pasaules pieredze liecina, ka šāda tendence sastopama sabiedrībās ar plašu un stabilu vidusslāni. Mums šāda vidusslāņa aizvien nav. Pat izteikti laucinieciskajā Ulmaņlaiku Latvijā pārtikušais vidusslānis bija krietni brangāks.

Ne tikai inženieri un augstskolu profesori vai augstākā ierēdniecība trīsdesmitajos gados bez lielām grūtībām spēja nopirkt gruntsgabalus un uzbūvēt sev mājas kādā ainaviski skaistā vietā. Arī lauku doktorāta ārsts vai skolas pārzinis to varēja atļauties. Stipra kļūst tā tauta, kurai vidusslāni veido prasmīgi sava aroda pratēji gan valsts pārvaldē, gan uzņēmumos. Pagaidām individuālos mitekļus kaut kur Pierīgā var atļauties tikai īpaši veiksminieki.

Pirms nedaudz gadiem savus pētījumus publicēja ģeologs Rišards Griškjānis, kurš, piemēram, derīgo izrakteņu iegulas prata noteikt pēc satelītuzņēmumiem. Par Rīgu viņš apgalvoja, ka šī pilsēta nav piemērota dzīvošanai, tajā var notikt tikai darījumi, ieskaitot krimināla rakstura aktivitātes. Tas gan nav vienīgais gadījums, kad cilvēki gadiem ilgi uzturas ģeoloģiski patogēnās vietās. Lai savai un ģimenes labsajūtai un labklājībai gūtu lielāku svētību, ir jādzīvo lauku ainavā, kur katrs kociņš, katra puķīte un zemes smarža pēc lietus izstaro svētību.

Pie laukiem nosacīti gribu pieskaitīt arī mazpilsētas, kur tāpat zaļojošā daba pie mums ieplūst pa durvīm un logiem. Valka vai Smiltene pašlaik nedaudz par mazām, lai iedzīvotāji izjustu gan laukiem raksturīgo auru, gan pilnvērtīgi baudītu pilsētas iespējas.

Optimālais mazpilsētas lielums būtu desmit līdz divpadsmit tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem daļa turpinātu saites ar īstajiem laukiem vismaz vasaras mēnešos, izaudzējot savam azaida galdam ekoloģiski tīru produkciju. Manuprāt, Valmiera jau uzskatāma par pārāk lielu patiesi ērtai dzīvošanai.

Sapņošana par zaļo Latviju nenozīmē tās pārkrāsošanu zaļā krāsā. Zaļa Latvija iespējama, ja mēs visi pratīsim zaļi domāt.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Lauku vilinājums

Kategorijas