Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Konflikts tikai izgaismo samilzušu problēmu

Aivars Zilbers
Laikraksta arhīvs

2013. gada 19. septembris 00:00

1272
Konflikts tikai izgaismo samilzušu problēmu

  
Ieilgušo konfliktu starp kultūras ministri Žaneti Jaunzemi-Grendi un bijušo Latvijas Nacionālās operas vadītāju Andreju Žagaru ir apturējis premjers Valdis Dombrovskis, parakstot rīkojumu par kultūras ministres atstādināšanu no amata.Vai ar ministres atbrīvošanu konflikts un strīdi starp ministriju un  Operas darbiniekiem ir beigušies, to vēl nevar zināt. Gan viena, gan otra puse ir publiskojusi savu vēlmi turpināt meklēt taisnību. Kā atzīst vairāki politiķi, šajā konfliktā strīdniekus nevar sadalīt pēc principa – tas labais, bet otrs – sliktais. Kļūdas, nepilnības un neizdarība, kā arī savas subjektīvās ambīcijas ir abām konfliktējošām pusēm, turklāt nu jau bijušajai kultūras ministrei šis konflikts ar kultūras nozaru pārstāvjiem nebūt nav pirmais. Savulaik ar viņas vadības stilu nepamierināti ir bijuši arī kino ļaudis un literāti. Tas liek domāt, ka šī sadursme starp Operu un Kultūras ministriju nav tikai lokāls konflikts, bet atklāj, ka starp valsts pārvaldību pār kultūras dzīvi un likumdošanu, kas to regulē, kaut kas kopumā nav kārtībā, bet nepareiza rīcība, kā zināms, nenoved pie laba rezultāta. Kas ir šis kaut kas un kāda ir valsts rūpe par kultūras attīstību, to “Ziemeļlatvija” vēlējās uzzināt no radošajiem darbiniekiem Valkas novadā.VIEDOKĻIZane Brūvere-Kvēpa, tulkotājaJānodrošina sociālās garantijas
Neapmierinātība no radošo darbinieku puses ir tādēļ, ka viņiem, veicot savu radošo darbu, nav vairāku sociālo garantiju. Piemēram, literāro darbu tulkotājiem nav pastāvīgas darbavietas. Viņi slēdz līgumus ar izdevniecībām vai firmām par konkrētu darbu pārtulkošanu, par ko saņem honorāru. No tā atvelk ienākumu nodokli. Sociālais nodoklis jāmaksā pašiem, bet tad jābūt arī pašnodarbinātā statusam. Radošajam cilvēkam, kurš ir līgumattiecībās ar firmām, šis statuss nav izdevīgs, jo tad atvilkumi ir lielāki.Nedod Dievs, saslimt, es to kā tulkotāja vienkārši nedrīkstu. Tad nav darba un nav arī nekādu iztikas līdzekļu. Tā kā man nav pastāvīgas darbavietas, nav arī darba devēja, kurš noteiktu laiku apmaksātu slimošanas laiku. Radošie cilvēki, kuri saņem tikai autoratlīdzību, pašlaik nevar pretendēt arī uz bezdarbnieka statusu, jo, kā jau teicu, nav darba devēja, no kura aiziets. Organizācijai, kas izveidojās, lai piespiestu Jaunzemi-Grendi atkāpties, viens no galvenajiem neapmierinātības iemesliem bija ministrijas ilgā nespēja izstrādāt Radošo personu statusa likumu, kas mums jau sens solīts. Lietuvā tāds jau ir un tur šis likums nodrošina radošajiem cilvēkiem visas sociālās garantijas. Protams, konkrētajā konfliktā starp Operu un Kultūras ministriju ir arī personīgās ambīcijas, bet kopumā tas ir tikai viens no kultūras darbinieku neapmierinātības uzplaiksnījumiem par to, ka viņi atstāti bez iespējām uz normālu dzīvi.
Normunds Rudzītis, Valkas novada literārās apvienības valdes priekšsēdētājsArī radošie grib dzīvot un ēst
Operas problēma ir daudz senāka par tagadējo Andreja Žagara un bijušās kultūras ministres strīdu. Savulaik Operas korī dziedāja mans vecākais dēls, bet tagad viņš ir ārzemēs, jo te ar saņemto algu nebija iespējams iztikt. Ir jāizlemj, kādu statusu valsts grib Operai – vai to uzturēt kā prezentācijas objektu, vai kā vietu, kur radīt izcilu mākslu. Šīs problēmas bijusī ministre nespēja atrisināt. Varēja redzēt, ka viņa no tām un no kultūras vispār cenšas norobožoties, jo acīmredzot nepārzina šo jomu. Ir jāredz ne tikai rezultāts, bet arī cilvēki, kas to dod un viņu vajadzības. Sociālā aizsardzība visiem radošajiem ir ļoti slikta. Ja es būšu pašnodarbinātais, tad varu cerēt tikai uz minimālo pensiju. Tā nevar turpināties. Kaut kas ir jāmaina, lai arī radošie darbinieki būtu paēduši un nestresotu, domājot par nākotni.
Aivars Ikšelis, Valkas teātra režisorsVisa pamatā ir nauda
Taisnība ir senajam teicienam, ka viena pagale nekad nedeg. To varu attiecināt uz masu medijos aprakstīto konfliktu starp bijušo kultūras ministri un Operas vadītāju Andreju Žagaru.Pamatā šim un iepriekšējiem konfliktiem ir strīdi par naudu un tās nepietiekamību. Lai dotu naudu, nozares vadība vēlas aizvien labākus rezultātus, bet jāatceras, ka māksla nav ražošana un to nedrīkst vadīt kā uzņēmumu. Turklāt mākslā rezultāts ir diezgan subjektīva lieta. Ja vienu teātri vai filmu vairāk finansē, tad citu veidotāji, dabiski, par to ir neizpratnē. No vēstures zināms, kāda māksla radās galmos, kur vesela rinda dažādu mākslinieku centās radīt darbus, lai izklaidētu un slavinātu savus maizes devējus un par to arī tika pienācīgi atalgoti. Vai to mēs gribam? Ir jāizšķiras, kādu kultūru mēs gribam – komercspēles vai tādu, ko var saukt par mākslu. Tāda ne vienmēr pelna, bet tādai jābūt. Mums nav nākotnes kultūras modeļa. Operai, manuprāt, jākļūst par mākslu mākslu, bet tas prasa citādu pieeju kultūrai, ar atbalstu un rūpi par māksliniekiem.
Kategorijas

Kategorijas