Cik dziļām jābūt bedrēm?

2013. gada 25. septembris 12:44

127

Gandrīz par banalitāti kļuvusi tēma par Latvijas bedrainajiem ceļiem. Ne mazāk karsti protestēts par bedrainajām ietvēm, tajā skaitā vairākkārt mūsu laikrakstā rakstīts par nelīdzeno ietvi Valkā Ausekļa ielas posmā starp Pedeles tiltu un Raiņa ielu. Bet gandrīz netiek bilsts par iekšpagalmu nesakārtotību, tāpēc vairāki cilvēki man atgādinājuši, kam būtu jāvelta galvenā vērība.

Ir pilnīgi skaidrs, ka vienā vasarā visas ielas un laukumus nobruģēt nav iespējams. Un ir taču visai daudz arī padarīts. Lai minam tikai tranzītielas izbūvi. Mani personīgi gandarī salabotais Ausekļa ielas tilts, kur agrāk pats velns varēja ragus aplauzt. Varam priecāties par Rīgas ielas sakopšanu centra posmā (kaut nākotnē Rīgas ielas ietves būtu jānobruģē visā garumā līdz Igaunijas robežai).

Izpilddirektora vietnieks Bašķa kungs jau esot ieklausījies dāmu protestos, kurām grūti paiet pa minēto Ausekļa ielas posmu, kur gan nav būtisku izdrupumu, bet asfaltā savulaik iepiķētie dūres lieluma akmeņi tagad izspiedušies uz āru, padarot apgrūtinošu iešanu maza izmēra kurpītēs. Bet cilvēki mēdz pārvietoties ne tikai pa ietvēm, visai noslogoti ir arī iekšpagalmi un gājēju celiņi starp daudzstāvu mājām. Tāpēc man ir lūgums Bašķa kungam: kādreiz pēc ražena lietus izkāpiet no automašīnas un noejiet kājām posmu no Raiņa ielas līdz Tālavas ielas 19. namam, kur pirms gadiem 35 ticis noasfaltēts gājēju ceļš starp Ausekļa ielas 6. namu un zaļo nogāzi. Un pēc tam šo pašu posmu mēģiniet izbraukt ar automašīnu!

Pirms pāris gadiem asfalts šajā posmā bija atvēris tikai atsevišķas bedres, kuras veiksmes gadījumā varēja apiet, bet tagad pat sausā laikā grūti saprast, kā izžonglēt bez traumām. Labi, es personīgi varu iet ar līkumu, teiksim, centrā nokļūt pa to pašu pumpaino Ausekļa ielu, bet katru dienu gadās vērot sirmas māmuļas, kam slimas kājas, kuras līdz veikalam mēģina nokļūt, balstoties uz ķeģīša – viņām bedres tieši durvju priekšā. Jaunieši iestaigājuši taciņu zālājā tuvāk ēkas sienai, bet arī tur lietus laikā veidojas silei līdzīga ūdens lāma. Gar zaļo nogāzi jau sen pozīcijas ieņēmušas automašīnas, jo peļķes vidū neviens savus spēkratus atstāt nevēlas. Ak, un māmiņas tur stumj bērnu ratiņus.

Cits gājēju celiņš ved paralēli Tālavas ielai gar katlumājas žogu. Arī šeit betona plāksnes izšķobītas un izdrupušas, bet pilnīgi neciešami ir dīvainie septiņi pakāpieni, kuri jau no radīšanas brīža bijuši brāķis. Pa šo maršrutu dodas gan uz tirgu, gan baznīcu, gan arī uz Valgas veikaliem. Esmu ievērojis, ka pastniece savu velosipēdu stumj pa zālāju, apejot kāpņu drupas. Starp citu, visiem būvniekiem un projektētājiem iesaku ņemt vērā cilvēka psiholoģiju. Nedrīkst taču veidot kāpnes, kur pakāpieni dažādos attālumos viens no otra, tā mēdza darīt tikai padomju laika celtnieki, kuri neko necēla, bet pildīja plānus. Piebildīšu, ka iešana pa paralēlo Tālavas ielas ietvi sevišķi tīkamas emocijas neizraisa. Un ne tikai tāpēc, ka jāiet garām policijas namam.

Es pieļauju, ka citviet pilsētā atrodami līdzīgi piemēri. Es rakstu par konkrētiem iekšpagalmiem, kurus šķērsoju katru dienu. Un katru dienu es sastopu kaimiņienes, kuras stāv pie nama durvīm un vaimanā – kā lai nokļūst veikalā pēc maizītes.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Cik dziļām jābūt bedrēm?

Kategorijas