Lieli kari, mazi kari

2013. gada 27. septembris 08:48

239

Par laimi jāteic, ka patiesi lielu karu pasaulē nekur nav. Visvairāk ieroči tiek lietoti Afganistānā, bet tāda veida karošanu pieņemts dēvēt par militārām akcijām situācijā, kas tuva pilsoņkaram. Tā kā ieroču pasaulē saražots milzīgs lērums, tad daudzviet pasaulē valstu iekšējās nesaskaņas mēģina risināt ar kalašņikovu kā stiprāko argumentu. Un galu galā šādu konfliktu pamatā gandrīz vienmēr ir nauda, kuras dēļ, teiksim, Meksikas narkotiku tirgoņu bandas ne tikai indē cilvēkus bez izņēmumiem itin visās zemēs, bet naudas dēļ arī viens grupējums karo pret konkurentu grupējumu.

Kariņi Latvijas gaumē

Valsts budžetā parādījusies nauda, un šai naudai daudz gribētāju. Oficiāli mums tiek vēstīts, ka nākošgad budžeta ieņēmumi palielināšoties par 80 miljoniem, bet tajā pat laikā tiek minēti 140 miljoni, kurus turpmāk no valsts budžeta tērēs pensiju piemaksām (līdz šim piemaksas sedza no sociālā budžeta). Bet tad taču iznāk, ka valsts pamatbudžetā cer iekasēt par vismaz 220 miljoniem vairāk nekā šogad. Skaidru atbildi mums neviens nesniedz.

No budžeta finansētajām nozarēm atvēlētos līdzekļus pieņemts rēķināt procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). Aizsardzība, izglītība, veselības aprūpe, kultūra, ceļu būve un uzturēšana, policija un robežsardze ar muitu – visās šajās pozīcijās Latvijas cipari divas un trīs reizes mazāki nekā Somijai, Zviedrijai vai Vācijai. Interesanti, kur paliek pārējās daļas no IKP? Varu izdomāt tikai divas pozīcijas: valsts aparāta uzturēšana un ārējā parāda atmaksa. Lielas tautas spēj iztikt ar ierēdņu skaitu, kas proporcionāli daudz mazāks nekā mazajām tautām. Lennarts Meri kādreiz sacīja, ka mazajām tautām apdāvinātajiem cilvēkiem nākas izkopt daudzus talantus. Bet attiecībā uz ārējo parādu tīri latviska savdabība ir tā, ka šādus parādus “palīdzējuši” vairot gan laventi, kargini, krasovicki, gan nule arī “Liepājas metalurga” afēristi.

Nauda vajadzīga itin visam – sākot no bruņoto spēku uzturēšanas līdz māmiņu algām un skolēnu brīvpusdienām. Un visi, kuri skaļi prasa papildu miljonus savai nozarei, nekad nespēj parādīt konkrētus aprēķinus, no kurienes papildus šos miljonus var pagrābt. Mums vajag, un viss! Un nākošgad šāds politiķis varēs priekšvēlēšanu laikā palielīties, sak, es biju tas, kurš tautai izkaroja papildu trīs miljonus latu, ak jā, nepilnus piecus miljonus eiro. Un var jau arī izkarot, tas vieglākais darbiņš. Daudz grūtāk būtu panākt, lai valsts šo naudu papildus arī nopelna.

Daži vārdi par konfliktu starp bijušo kultūras ministri Jaunzemi-Grendi un Operas teātra galveno režisoru Žagaru. Grūti saprasties cilvēkiem, no kuriem viens ir ekonomists, bet otrs mākslinieks. Operas teātris katru gadu tērējis vairāk naudas nekā atļauts, un valdībai ik gadu nācies meklēt papildu finansējumu. Bet tā bijis arī senāk. Kad pirmskara gados Dailes teātris nonāca bankrota priekšā, Smiļģis lūdza palīdzību no Rīgas pilsētas varasvīriem. Kad naudu dabūja, saviem nošļukušajiem aktieriem skaļi paziņoja: “Līksmojiet, Ciānas bērni, pilsēta mūsu parādus segusi. Varam taisīt jaunus.” Pēc līdzīga scenārija rīkojies arī Andrejs Žagars, kurš prata radīt mākslas kvalitāti par lielu naudu. Runā, ka ministres noņemšanā sava loma bijusi dažu uzņēmēju grupējumiem, bet es to nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Kultūras cilvēki vienmēr centušies naudu dalīt tā, lai būtu vispareizāk. Tikai pareizuma izpratne katram sava. Dombrovskis panācis, ka budžeta dalīšanā kultūras nozare palikusi bez sava paģērētāja.

Lielo karu draudošā rībināšana

No visām arābu zemēm, kur notikušas revolūcijas, pasaules mieru visvairāk spēj apdraudēt Sīrija. Divi islāma novirzieni – šiīti un sunnīti – dala musulmaņu pasauli. Militāri spēcīgā Irāna cenšas stiprināt šiītu pozīcijas, bet arābu bagātās zemes, kuras peld naftas dolāros, palīdz nostiprināties sunnītiem. Sīrijā liela kristiešu kopiena, tāpat nopietns spēks ir kurdi, kurus spēj balstīt Irākas Kurdistānas province ar lielajiem ieņēmumiem no naftas. Konfliktu izmanto islāmisti ar Al Qaeda tīklojumu. Asada režīmam daudz pretinieku, bet opozīcijas spēki nav un nekad nebūs vienoti. Asada aplamība tā, ka Sīrija vispār uzkrājusi milzīgus daudzumus indīgo kaujas vielu, un tagad neviens vairs nesaprot, kurš trakais tos nolēmis pielietot pret mierīgiem iedzīvotājiem. Ja gāzi lietojuši nemiernieki, tad Asadam rodas morālas tiesības gāzt virsū zarīnu visiem oponentiem, ieskaitot Saūda Arābiju, Turciju un Izraēlu.

Varam ironizēt, ka nopietnai karadarbībai gatavojās Nobela miera prēmijas laureāts Obama, bet skaļā retorika panākusi to, ka Putins veikli pārtvēra ASV valsts sekretāra Kerija ierosmi par Sīrijas atteikšanos no zarīna krājumiem, dodot tos iznīcināšanai. Putins tagad var sevi iztēloties par miera balodi, kaut faktiski Krievijai interesēja saglabāt savu jūras kara bāzi Sīrijā. Cerēsim, ka faktiskos pilsoņkara apstākļos starptautiskiem spēkiem izdosies izvest no Sīrijas visus zarīna krājumus. Tas var nodrošināt to, ka militārs spēks no ārienes pret Asadu netiks lietots. Nevienam nav vajadzīgs, lai pasaulē sāktu karot visi pret visiem. Un Krievija, lai cik novājināta militārā ziņā, vismaz draudīgus manevrus Baltijas valstu reģionā sarīkot spēj. Troksnim daudz munīcijas nevajag.

Un mazliet ironijas. Ja Baltkrievijas mežos palikusi kaut viena mežacūka, kas inficēta ar Āfrikas cūku mēri, tad pēc šiem manevriem tā, iespējams, glābiņu meklēs Lietuvā vai Polijā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Lieli kari, mazi kari

Kategorijas