Tautas fronte: soli pa solim (1. daļa)

2013. gada 28. oktobris 14:48

246

Ir aizvadīta nozīmīga jubileja – 25 gadi kopš Tautas frontes pirmā kongresa. Televīzijā tika demonstrēta šim notikumam veltīta Askolda Saulīša dokumentālā filma, un man ir visai skumji, ka šo filmu noskatījušies pavisam maz mūsu laikabiedru, jo citos kanālos tobrīd demonstrētas kaut kādas ziepju operas va

i pekstiņfilmas. Toties iepriecina fakts, ka vismaz vēstures pētnieki ir sarosījušies nopietnam pētīšanas un faktu apkopošanas darbam. Tā kā esmu bijis tā laika notikumu līdzdalībnieks, tagad rakstu šīs atmiņas.Daudzi tagad meklē to pirmo aizmetnīti idejai par Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. Vieni min Helsinku grupu, citi – Radošo savienību plēnumu. Tā kā jau kopš studiju gadiem esmu bijis saistīts ar rakstnieku aktivitātēm, varu atcerēties arī senākus notikumus, kas, kaut it kā sīkas epizodes, kopumā veidoja noteiktu psiholoģisko gaisotni.

Daudzkārt minēts, ka jau sākot ar Hruščova atkusni gan dzeja, gan prozas sacerējumi bija piesātināti ar zemtekstiem un mājieniem, ko neviens cenzors nespēja novērst. Un tauta tolaik patiešām lasīja aizgūtnēm!No rakstnieku saimes arī citas radošās savienības piesavinājās Ojāra Vācieša kluso aicinājumu: visiem visiem stāties kompartijā, lai ar savu skaitlisko pārsvaru atstumtu maliņā visus staļinistus un citus ortodoksāļus.

Paša Ojāra Vācieša dzeja kļuva aizvien kritiskāka pret varu, un dzejnieka autoritāte tautā bija tik liela, ka vara neuzdrošinājās atklāti ko iebilst, kaut neapmierinātība bija liela. Ortodoksāļi niknojās arī uz Ēvaldu Vilku par viņa “Divpadsmit kilometriem” (autors to sacerēja, atvaļinājumu pavadīdams Vijciema “Ielīcās”).

Daudz smagāk naida bultas skāra Vizmu Belševicu par viņas “Piezīmēm uz Indriķa hronikas malām”. Atceros kādas viesības, kur pie klātiem galdiem kāda bibliotekāre ķecerīgās vārsmas lasīja pārējiem priekšā. Daudzi neko kaitīgu nesaklausīja, un tad es ieteicu Belševicas tekstā vārdu Roma nomainīt ar Maskava. Daudzu acīs ieraudzīju pārbīli.Reti vairs atceramies Jūrmalā notikušo tā saukto Čatokvas konferenci.

Tur nozīmīgi divi momenti. Vispirms tas, ka ASV vēstnieks Metloks publiski paziņoja, ka Savienotās Valstis nav atzinušas Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā. Savukārt kuplais latviešu trimdas pārstāvju skaits radīja brīvas domu apmaiņas gaisotni, bet daži no trimdas jauniešiem bija atveduši pilnu Molotova-Rībentropa slepenā protokola tekstu. Kad rakstnieku sapulcē no Maskavas bija ieradies Ivars Ķezbers, mēs viņam vaicājām par šo dokumentu. Ķezbers atbildēja: “Pie mums šāda protokola esamība tiek noliegta, bet Rietumos par tā autentiskumu neviens vēsturnieks nešaubās.”

Vēl Ķezbers sacīja, ka ideoloģiskai cenzūrai drīz jābeidzas, jo virs mūsu galvām jau lido ASV sakaru pavadoņi, no kuriem būs iespējams uztvert CNN un citas raidstacijas.Un pāris teikumos par Jāņa Petera lomu notikumos. Daudzus gadus Rakstnieku savienību vadīja inteliģentais Gunārs Priede, kurš nopietnās konfliktsituācijās jutās slims, un tad par situācijas noteicēju kļuva RS ideoloģiskais sekretārs Ēvalds Strods. Piekļuve Augustam Vosam bija tikai dažiem rakstniekiem, un tādi bija CK locekle Regīna Ezera un Augstākās padomes deputāts Imants Ziedonis.

Dabūjuši audienci pie paša galvenā lēmēja, viņi ierosināja slimīgo Priedi nomainīt ar enerģisko Jāni Peteru. Voss tam piekritis un aicinājis Peteru uz pārrunām. Jānis Peters izvirzījis prasību: “Piekrītu tikai tad, ja noteicējs būšu es, nevis Strods.” Pēc tam Strodu nomainīja Tralmaks, vēlāk Valujevs, un Rakstnieku savienība kļuva par visīstāko brīvdomības saliņu.Daudzie spriedelējumi par to, kāpēc Peters pats nevēlējās vadīt Tautas fronti, ir vairāk no mākoņiem pagrābti.

Dažas nedēļas pirms LTF kongresa biju pie Petera, lai saņemtu atpakaļ savas grāmatas “Ceļš uz Bitarīnu” manuskriptu. Lai grāmatu izdotu, bija vajadzīgas iekšējās recenzijas. “Es izlasīju un atbalstu, bet uzrakstīt šobrīd nevaru” – vainīgi smaidīdams sacīja dzejnieks. Un pavisam klusi man piebilda teikumu, ko bez viņa atļaujas negribu publicēt. Sapratu, ka Jānis nopietni nobažījies pats par savu veselību.Kad devos ārā no Petera kabineta, durvīs pretī nāca Džemma Skulme.

Viņiem bija ko pārrunāt.No rakstnieku sapulcēm, kuras vadīja Jānis Peters, īpaši gribu pieminēt 1987. gada rudenī notikušo. Partijas CK jau bija atbrīvojusi no darba “Literatūras un Mākslas” galveno redaktoru Jāni Škaparu, nu sekoja sankcijas pret redaktora vietnieku Viktoru Avotiņu, kurš nemaz neietilpa CK nomenklatūrā. Rakstnieki par to bija sašutuši. Daudz tika runāts par vēsturi, līdz beidzot kāda dāma naivā balsī jautāja: “Kā tas nākas, ka septiņpadsmitajā gadā tauta uzgavilēja komunistiem, bet jau gadu vēlāk Kārlis Ulmanis dibināja neatkarīgu valsti?”

Klāt bija akadēmiķis Vilis Samsons, kurš vienīgais bija ar mieru atbildēt: “Tas mums jāatzīst, ka 1918. gada otrajā pusē cilvēku apziņā notika radikāls pavērsiens, un tautas vairākums atbalstīja nacionālas valsts ideju.”Vēl daudzi bija nemierā, ka netiek nodrukāta Aleksandra Čaka “Nemirstības skarto” nodaļa par strēlnieku atgriešanos. Peters ņēmās mierināt: “Nedaudz pagaidiet, visu nodrukāsim.”Ir taisnība, ka publiski Tautas frontes pieminējums izskanēja no Viktora Avotiņa mutes.

Man šī doma nebija sveša, jo visu pavasari un vasaru uzturējos Vijciemā, kur man bija mazītiņš televizors, ar savu antenu spēju uztvert Tallinu. Regulāri sekoju kaimiņu diskusijām krievu raidījumos, kur galvenā persona bija Edgars Savisārs, pāris reižu izteicās arī Lennarts Meri, ar kuru biju ticies gadu iepriekš. Igauņiem nesen bija nomainījusies kompartijas vadība, Karla Veino vietā stājās Veino Veljass, kurš apgalvoja, ka igauņi muguru loka tikai kartupeļu vākšanas reizē.1988. gada jūnijā Maskavā notika Partijas 19. konference, kur lēma par izmaiņām vēlēšanu sistēmā.

Pēc tam bija paredzēta rakstnieku atklāta partijas sapulce, uz kuru lielā skaitā drūzmējās arī nerakstnieki no Zinātņu akadēmijas un žurnālu redakcijām. Sākums aizkavējās, jo gaidījām no Maskavas pārrodamies Jāni Peteru. Sēdējām saspiestībā un tērzējām ar tuvāk sēdošajiem. Izmetu frāzi, ka, lūk, igauņi dibina Tautas fronti, kāpēc mēs neko nedarām. Māris Čaklais pagriezās atpakaļ un zinošā tonī izmeta: “Būs arī mums.”Peters bija Maskavas lēmumu ietekmē, aicināja visus savā rīcībā atbalstīt Gorbačova reformas, jo tas esot solis demokratizācijas virzienā. Tobrīd tā bija vienīgā pareizā taktika, jo pārāk radikāla rīcība varēja beigties tikai ar represijām un aizliegumiem.

Šī taktika izrādījās pareiza tik ilgi, kamēr pats Gorbačovs ar savu konsekvences trūkumu kļuva par nopietnu šķērsli mūsu neatkarības ceļā.Pārradies Valkā, es avīzītei “Mūsu Zeme” uzrakstīju rakstu par nepieciešamību visai sabiedrībai organizēties, lai drīzumā izveidotu Tautas fronti.

Toreizējā redaktore Mārīte Dzene rakstu grasījās drukāt, bet atradās divas dāmas, kuras aizjoza uz partijas komiteju un par visu noziņoja. Reakcija bija: pagaidām nedrukāt, jo rajona pirmā sekretāre Regīna Bondareva gaidīja norādījumus no partijas CK. Kad Boriss Pugo šādu brīvdomību bija sankcionējis, rakstu nodrukāja.

Rudens pusē, kad Vilnis Bresis, būdams Ministru padomes priekšsēdis, izsludināja kursu uz individuālo zemnieku saimniecību atjaunošanu, partijas komiteja mani lūdza par šo tēmu uzrakstīt avīzei. Tad arī sacerēju mazliet romantiskās krāsās ieturēto “Mazs bij tēva novadiņis”. Breša zemnieku kustībai pamatā bija Gorbačova viens vienīgs teikums, ko viņš izteica, lai pārbaudītu sabiedrības reakciju – “Jāatzīst, ka savulaik veiktā kolektivizācija bija kļūda.”Par Tautas frontes tapšanu – nākamajā rakstā.

Kaut arī par notikumiem PIRMS esmu pateicis tikai mazu daļiņu. Piemēram, nacionālo jūtu uzjundījumu radīja Imanta Ziedoņa darbi un viņa praktiskā “ozolu atbrīvošanas” kustība. Aizvien aktīvāka kļuva vēstures pieminekļu un dabas ainavu aizsardzības kustība. Ortodoksāļi kurnēja par buržuāzisko nacionālismu, bet nopietnu argumentu viņiem nebija.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tautas fronte: soli pa solim (1. daļa)

Kategorijas