Tautas fronte: soli pa solim (2. daļa)

2013. gada 1. novembris 13:22

1089

Konkrēta rīcība Tautas frontes izveidē sākās rudenī. Datumus no galvas neatceros, bet tas varēja būt septembrī, kad, sekojot aktivitātēm Rīgā, arī Valkā tika izziņota iedzīvotāju sapulce. Protams, tam bija vajadzīga partijas komitejas piekrišana, kura savukārt vadījās pēc CK ieteikumiem. Pat grūti pateikt, kura cilvēku grupa bija galvenā, kas izsludināja sapulci.

Domubiedru grupa bija avīzes redakcijā, citi pulcējās ap Venta Kraukļa dibināto Cimzes biedrību. Idejas atbalstītāji atradās arī Smiltenē un Strenčos. Kaut kā dabīgi izveidojās situācija, ka sapulces vadību uzņēmās jaunais žurnālists, kuru sabiedrība vairāk pazina kā “Bumeranga” muzikantu, Vents Krauklis (kurš tolaik vēl nelietoja otru personvārdu Armands).

Sapulcē bija saradušies arī partijas komitejas darbinieki, kuri mudināja dibināt tautas kustību “pēc Demokrātiskās Vācijas parauga” (kaut kas līdzīgs ielu arodbiedrībai). Bija arī ķērcēju komandas gan no labās, gan kreisās puses. No savas puses centos darbu virzīt konstruktīvā gultnē, to darīja arī sapulces vadītājs. Tieši toreiz ierosināju savu varēšanu sākt ar Varoņu kapu pieminekļa restaurēšanu. Starpbrīdī pie manis pienāca divi vīri no Lauktehnikas un apsolīja šo darbiņu nokārtot. Turpat arī Regīna Bondareva apliecināja, ka viņa iebildumus necels.

Tika ievēlēta orgkomiteja, kuras uzdevums sarīkot Tautas frontes dibināšanas konferenci. Mazliet baidījos, ka Vents Krauklis savas jaunības dēļ varētu salekties ar toreizējo rajona vadību, un tas galīgi nebija vajadzīgs. Bet Gunārs Liedags teicās, ka viņam priekšā ceļojums uz Indiju, citiem citas ķibeles, un beigu beigās labi vien sanāca. Venta Kraukļa priekšrocība bija lielās darba spējas, jo viņu nekad mūžā neesmu redzējis dirnam bezdarbībā.

Piedalījos, protams, orgkomitejas darbā, bet savas redzes dēļ centos nakts tumsā nekur apkārt nestaigāt. Biju ar mieru tikai parunāties ar vijciemiešiem. Skolas klasē bija sanākuši cilvēku divdesmit, kuriem izskaidroju par Tautas frontes nepieciešamību, lai veiktu radikālus pārkārtojumus sabiedrības dzīvē. Daudzi bija pieraduši, ka viena viduvēja sovhoza pārvaldi veido ap 30 dažāda ranga činavnieku, bet īstas kārtības kā nebija, tā nebija. Teicu, ka privātais saimnieks iztiek bez uzraugiem.

Arī pirmā Tautas frontes konference bija raibum raiba. Galveno toni noteica daži patiesi inteliģenti cilvēki, bet atradās visai daudz ķērcēju, kuru galvenā rūpe bija deficīta preču taisnīga sadale veikalos. Jau no sākuma izcēlās viens ļoti aktīvs smiltenietis, kurš bija nemierā ar visu, kas nāk no Valkas. Situāciju centās glābt skolotājs Elmārs Nātra, izraisot dažu pašpuicisku jaunekļu dusmas. Personīgi no amatiem atteicos, arī uz Rīgu, uz gaidāmo Tautas frontes dibināšanas kongresu atteicos braukt, soloties piepalīdzēt rajona nodaļas darbā atbilstoši savām spējām un kompetencei.

Kad 8. oktobrī Rīgā notika slavenais kongress, es tam sekoju pa radio, bet vakarā – arī pa televizoru. Sanāca ļoti interesanti, jo piedalījos Vijciema Bitarkalna sakopšanas talkā. Lieta tā, ka atklājumi par senlatviešu svētkalniem tobrīd bija īsta jaunatklāsme, jau iepriekšējā vasarā Regīna Bondareva mani lūdza pieņemt lielu ekskursantu grupu no visas padomijas – Atturības biedrības aktīvistus. Bija ap 70 cilvēku.

Valkā diezgan aktīvi Diānas Magones vadībā darbojās Kultūras fonda nodaļa, kura rīkoja minēto talku. Atbrauca pati Diāna un Ilze Brice ar dzīvesbiedriem, kuriem līdzi bija motorzāģis. Vēl man par pārsteigumu ieradās arī pirmā sekretāre Bondareva, kura ar Anitas Zvirgzdiņas piepalīdzību stiepa uz ugunskuru, kā vijciemieši teiktu, visādu roidu. Vīri uz celma bija uzlikuši radioaparātu, tāpēc visi varējām sekot notikumiem Rīgā. Liekas, visi saprata, ka Latvijā sācies reālas divvaldības laiks.

Dienu vai divas vēlāk ierados Rīgā, lai aizvestu kaut kādus Tautas frontes papīrus. Tikko izveidotā Tautas frontes valde sākumā bāzējās Benjāmiņu nama telpās. Tas bija tā sauktais Andreja Upīša kabinets, kuru pirms tam Jānis Peters bija atvēlējis partijas nežēlastībā kritušajam Jānim Škaparam. Savu novadnieku Daini Īvānu redzēju mazliet apjukušu un saspringtu, kurš ilgi un uzmanīgi uzklausīja Annas Žīgures padomus.

Te piebildīšu, ka līdz šim Tautas frontes tapšanā nemaz nav pieminēta Anna Žīgure, kura mīlēja palikt it kā ēnā, kaut, būdama RS sekretāre un Jāņa Petera tuvākā domubiedre, ar savu iedzimto inteliģenci un erudīciju spēlēja visai nozīmīgu lomu.

Valkā visas aktivitātes norisa komjaunatnes komitejas bijušajās telpās. Tur strādāja Vents Krauklis, tur tika veidota Tautas frontes avīze “Ziemeļlatvija”, līdzās darbojās Cimzes biedrība ar naudas pelnīšanas loteriju. Valkai paveicās tajā ziņā, ka virsroku nespēja gūt radikālie klaigātāji, kaut bija arī tādi. Līdz šim maz novērtēts bijušais leģiona virsnieks Uldis Dukurs, kurš ar savu nosvērtību itin visur radīja lietišķu gaisotni.

Viņš vēlāk komandēja barikāžu aizstāvju grupu. Kā kuriozs minams viens no aktīvistiem, kurš bija ieradies universālveikalā un tur dirnošajām virsniecenēm paziņojis, ka viņš ir no Tautas frontes un tāpēc pieprasa sev kaut kādus tur deficītus.

Grūti iegūt informāciju kļuva barikāžu dienās. Rubika sūtītie omonieši bija ieņēmuši Preses namu, centrālās avīzes faktiski neiznāca, tāpēc cilvēku informēšanā liela nozīme bija vietējām avīzītēm. Tad arī aizsākās manas aktivitātes politisko komentāru publicēšanā, jo pirms tam šai tēmai pieskāros epizodiski. Sastutēju savu radioaparātu tā, ka varēju uztvert latviešu raidījumus no Stokholmas, un tā bija vērtīga garīgā barība.

Tautas fronte, kā zināms, guva panākumus gan Latvijas, gan PSRS Augstāko padomju vēlēšanās. Tika lemts arī par rajona vadības nomaiņu, un šeit es gribu atklāt mazu intrigu, par kuru netiek nekur minēts. Tas, ka par rajona izpildkomitejas priekšsēdi tika izvirzīts Kārlis Albergs un par topošās policijas priekšnieku Ainis Blūms, notika galvenokārt pateicoties Ventam Krauklim.

Augusta puča dienās Vijciemā biju palicis viens. Televīzijā rādīja tikai “Gulbju ezeru”, bet ar radioaparātu Rīgas pagrīdes raidījumus uztvert nevarēja. Toties ar savu aparatūru to spēja radiotranslācijas centrs Valkā, un patiesa cieņa attiecīgo puišu drosmei un meistarībai, jo visus jaunumus varējām uztvert ar mazajiem translācijas “plurkšķīšiem”.

Pie Tautas frontes nopelniem jāpieskaita Zemessardzes izveidošana. Un Ivara Godmaņa pirmā valdība sākumposmā bija intelektuāli izcili spēcīga, jo Tautas fronte tajā deleģēja savus patiesi izcilākos ļaudis. Pastiprinoties savstarpējām intrigām, viss pavērsās mums tagad zināmajā viduvējību gultnē.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tautas fronte: soli pa solim (2. daļa)

Kategorijas