Par svarīgumu skolā, iedomāto cīņu un līdzsvaru

Kaspars Bikše, lektors Dānijā, publicists

2013. gada 1. decembris 16:23

510

Par svarīgumu skolā, iedomāto cīņu un līdzsvaru

Svarīguma definīcija
Līdzsvara zudums nav no ārpuses- tas ir mūsu pašu nedisciplinētā prāta radīts. Pirmām kārtām mūsu svarīgums izpaužas pārspīlētā gan skolēnu, gan savu, gan skolas labo vai slikto īpašību pārvērtēšanā. „Mācības ir vissvarīgākās, stundu apmeklējums ir vissvarīgākais, skolotājs ir svarīga persona, skolotājs izglīto tautu, mācību stundu nekādā gadījumā nedrīkst beigt ātrāk...”. Bet tos, kuri dara šādus svarīgus darbus, gaida arī vilšanās, jo no skolēnu puses vai nu skolotāja pūles nav nevienam vajadzīgas, vai arī darbi vedas ļoti slikti.

Šo svarīgumu mēs, skolotāji, radām, kad piešķiram pārāk lielu nozīmi ārējās pasaules objektam- mācībām, pareizai uzvedībai, nevis tam, kā mēs, veicot mājasdarbus, ienākot klasē u.tml., jūtamies iekšēji. „Pats svarīgākais ir mācīties labi- nedrīkst mācīties slikti (bet kāpēc gan nedrīkst mācīties slikti, ja zinām, ka pa ministriem kļūst skolas lielākie delveri...) vai arī „mans mācību priekšmets ir svarīgākais... un ļoti svarīgi izdarīt to un to.”

Savos pedagogu tālākizglītības kursos, uzdodot skolotājiem jautājumu par slikto mācīšanos, viņi parasti atbild: „Ja mēs nepapūlēsimies, netiks augstskolā!”. Visu cieņu, bet kāpēc mēs iedomājamies, ka tas ir atkarīgs tikai no mums, nevis no cilvēka, kurš stājas augstskolā (un tagad, starp citu, ja ir nauda, var studēt gandrīz jebkurā augstskolā). Ar šādu uzspēlētu svarīguma izjūtu un pazaudēdami savu iekšējo pašizjūtu, mēs iejaucamies Dabas likumos.

Svarīgums un līdzsvara zudums

Šādi, zaudēdami līdzsvaru, sevī iedvešam neapmierinātību ar sevi, skolēniem (kā zināms, nemitīgi izpaužot neapmierinātību ar skolēniem, mēs izpaužam neapmierinātību ar sevi- ārējie notikumi atspoguļo mūsu ES iekšējos procesos notiekošo), neapmierinātību ar skolu un izglītības sistēmu kopumā. Visas nelīdzsvarotās izjūtas un reakcijas - sašutums, nosodījums, nepatika, dusmas, nemiers, žēlums, uztraukums, nomāktība, apmulsums, izmisums, bailes, pieķeršanās, apbrīns, aizkustinājums, idealizācija, godbijība, sajūsma, vilšanās, lepnums, augstprātība, nicinājums, pretīgums, aizvainojums un tā tālāk - nav nekas cits kā svarīguma izpausmes tajā vai citā veidā. Līdzsvara zudums rodas tur un tad, kam mēs skolā piešķiram pārāk lielu nozīmi tam, ko mēs uzskatām par ļoti svarīgu.

Pieņemsim, ka kādam skolēnam latviešu valodas ieskaitē ir nesekmīgs vērtējums vai cits līdzīgs gadījums. Vai mums, skolotājiem, tas ir svarīgi? Vai mums tas ir vienaldzīgi? Gluži vienkārši to neuztversim kā problēmu, un šajā sakarā nenomocīsim ne sevi, ne skolēnus, ne viņu vecākus. Darīsim savu darbu neklaigājot. Jo vairāk satrauksimies, jo lielāka problēma tā būs, un jo lielāka problēma tā būs, jo grūtāk ar to cīnīties.

Bet kā tad, ja skolēns, būdams vecāku radīts upuris, pats grib ciest? Tādiem skolēniem ļoti patīk ciest proporcionāli apgrieztā veidā, un tad viņš mūsu līdzjūtību izmanto, lai pašapliecinātos uz mūsu rēķina.

Svarīgums un fanātisms

Svarīgums - tas ir mūsu pašu izgudrojums par prieku raizēm. Šāds svarīgums skolās rada satrauktus fanātiķus un spītīgos.Reizēm situāciju radām tik svarīgu, ka rodas iespaids, ka tādā situācijā nesekmīgais skolēns nedrīkst pat soli spert, ne elpot. Kad esam pārāk stipri pieķērušies saviem priekšstatiem, ieciklējušies, tad patiesi šaujam pāri visām saprāta robežām. Tāpēc apzināsimies, cik tas viss mūs piesaista un cik tālu ļausim izvērsties.

Svarīguma samazināšana ne tikai atsvabinās, mūs, skolotājus, no daudzām dzīves problēmām, bet arī iegūsim izvēles brīvību. Svarīguma dēļ visa skolas ikdiena paiet cīņā ar skolēnu nesekmību un nevēlēšanos mācīties u.tml. Neatliek spēka ne paša izvēlei, ne iespējai padomāt par to, ko tad es īsti gribu no skolēna, kā arī padomāt par savu dzīvi. Nesakārtotas un dusmīgas domas domājošs skolotājs ir pats sliktākais skolotājs. Un ko tāds skolotājs var mācīt skolēniem?

Vieglums kā pretstats svarīgumam

Svarīgums ir mākslīgi radīts. Mēs, skolotāji, skolas ikdienā audzēkņiem neko nenozīmējam. Un tajā pašā laikā mums ir pieejamas visas iespējas, lai kļūtu par viņu dzīvesceļa ietekmētājiem. Iztēlosimies, kā skolēni jautri un draudzīgi sarunājoties mācās. Pieņemsim, ka skolotājs un neviens cits no viņiem pat neiedomājas, vai viņš ir labs vai slikts, vai citi bērni ir labi vai slikti.

Kamēr saglabājas tāda situācija, mēs visi esam laimīgi, esam līdzsvarā ar sevi, un izskaidrojumus meklējam tikai sevī, nevis nebeidzamajās, ārējās izpausmēs. Tādās reizēs mēs nezinām, kas ir bailes. Bet tiklīdz mēs sākam izgudrot svarīgumu, tūlīt pat rodas problēmas, neredzam cēloņa un seku sakarību starp radīto svarīgumu un problēmām, tāpēc mums, skolotājiem, šķiet, ka skolēns jau sākotnēji ir negatīvi noskaņots pret skolu un mācībām. Jo svarīgāk uzstāsim, ka skolēniem skolotājs jāklausa bez ierunām, jo svarīgāk skolēni uzstās pretējo.

Cīņa un līdzsvars

Ja gadās konfliktsituācija, centīsimies noteikt, kur esam pārmēru konsekventi, kur ieciklējamies, kam piešķiram pārlieku lielu nozīmi. Konstatēsim svarīgumu, ko esam pieņēmuši par savu nemainīgo, un pēc tam atteiksimies no tā. Problēma atrisināsies pati no sevis. Tātad- nepārvarēsim šķēršļus, bet gan samazināsim svarīgumu. Vai daudz esam panākuši ar tradicionāli pieņemtajiem konfliktu risināšanas paņēmieniem?

Mēs bērnus mācām, ka viņi nav pilnības, tāpēc nepieciešams mainīties, jo citādi viņi neko neiegūs. Iespējams, ka šī tendence liecina par mūsu neapmierinātību ar savu dzīvi, jo skolēnus mācām salīdzināt sevi ar gudrākiem, bagātākiem, skaistākiem, veselīgākiem, labākiem u.tml. Domāju, ka mums nevajag tik ļoti aizrauties ar sevis un skolēnu mainīšanu, bet gan atgriezties pašiem pie sevis.

Bezcerīgās prasības

Noguruši būdami, kad sapulcēs pārcilājam skolas ikdienas dzīvi, reizēm patiesi liekas tāda skumja un bezcerīga. Mēs, skolotāji, prasām no sevis, no skolēniem, no vadības no visas pasaules to, kas mums pienākas. Bet nedod. Tad cits citu uzmundrinām- ja tik vienkārši nepakļaujas, tad vajag piespiest. Tad cenšamies cīnīties, tomēr tā arī neko nesasniedzam. Un tā mēs turpinām cīnīties paši ar sevi, bet, kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība.

Ja gribam būt apmierināti ar skolēniem, vispirms mums jābūt apmierinātiem ar sevi. Būsim tādi! Būsim optimisti un priecāsimies par to, kas mums jau ir. Un nesalīdzināsim sevi ar labākiem. Šādi salīdzinot vairosim tikai savu mazvērtību. Mēs esam neapmierināti tāpēc, ka gribam pārāk daudz no sevis, tātad arī no skolēniem. Par skolas dzīvi vajag priecāties, vajag to izbaudīt, izgaršot, nevis rūpēties, lai mācības un skolas ikdiena izskatītos gana nopietna (tātad smagnēja). Bet kas ir teicis, ka mācības ir grūta cīņa, smags ikdienas darbs, ka jāmācās ir tikai nopietni, ka nedrīkst mācīties nenopietni?!

Svarīgums un dažādās pieejas

Arī nemitīga runāšana par problēmām ir svarīguma sekas. Tāpēc novērsīsim cēloni, tas ir, mainīsim attieksmi. Uztversim vienkāršāk, ne tik svarīgi. Centīsimies mazāk prātot un skolotāju istabas pārpludināt ar gariem spriedelējumiem par to, kādi ir skolēni, - labi vai slikti. Pieņemsim skolu vienkārši tās ikdienišķajā izpausmē.

Manuprāt, vislabākās zāles pret svarīgumu ir humora izjūta, spēja pasmieties par sevi un labsirdīgi par citiem, tā, lai viņus neaizvainotu. Labsirdīgs humors vien jau mūs ievilks baudāmā dzīvē. Humors - tas ir svarīguma noliegums, svarīguma izsmiekls un karikatūra.Risinot problēmas, jāievēro kāds zelta likums. Pirms ķerties pie problēmas risināšanas, nepieciešams samazināt tās svarīgumu. Tad problēma atrisināsies viegli un vienkārši.

Ikreiz, gatavojoties kādam skolas notikumam, novērtēsim tā svarīgumu. Ja notikums patiešām ir ļoti nozīmīgs, nepalielināsim svarīgumu vēl jo vairāk. Vislabākais ieteikums: vieglums, spontānums, improvizācija u.tml. Nevajadzētu gatavoties mācībām ļoti nopietni un rūpīgi - tas palielina svarīgumu. Pasīvs pārdzīvojums to palielina vēl vairāk. Svarīgums tiek izlīdzināts ar vieglu darbošanos. Nespriedīsim, nevērtēsim, neizplūdīsim garā analizēšanā, bet vienkārši rīkosimies. Ja nevaram rīkoties, tad paklusēsim.

Iedomātā cīņa

Kā zināms, ir jācīnās. Kā gan citādi? Skolā mēs bērniem iemācām, ka cīņa vienmēr ir grūta, ka cilvēks par cilvēku top tikai cīnoties. Šādi mēs viņiem iemācām ja dzīvē gribi būt laimīgs, jāstrādā ar elkoņiem un jāpanāk savs. Mūsu vēsture apliecina, ka varoņi ir vīrišķīgi cīnījušies un strādājuši, sevi nežēlojot, pārvarēdami neiedomājami grūtības un panākumus guvuši tikai tad, kad pārcietuši nemitīgas cīņas. Taču arī šeit kaut kas ir dīvains. Cīnās un strādā miljoni, bet patiesus panākumus gūst tikai daži.

Ja vērtējums kādā mācību priekšmetā mums ir pārāk nozīmīgs, mēs nevaram objektīvi to novērtēt. Tā, piemēram, objektam, kuru dievinām, piešķiram pārmērīgu vērtību, bet objektam, ko ienīstam, - pārmērīgus trūkumus, baiļu objektam - biedējošas īpašības. Tādējādi iznāk, ka mūsu domu enerģija cenšas mākslīgi radīt kādu noteiktu īpašību tur, kur tās īstenībā nav. Šādā gadījumā tiek izjaukts līdzsvars.
Nereti mēs, skolotāji, cīnīdamies pret skolēnu nemācīšanos, labu gribēdami panākam pretējo cerētajam. Un neviens nevar pateikt, kas īsti notiek. Tāpēc rodas izjūta, it kā darbotos kāds neizskaidrojams ļauns spēks. Un tad, cerot gūt labākus rezultātus, mēs sākam veltīt sevi darbam pilnībā. Bet pilnīgi iegrimt darbā nozīmē izjaukt līdzsvaru, un sekas nav ilgi jāgaida.

Dabā viss tiecas līdzsvarā, tātad neatkarīgi no mūsu gribas radīsies spēki, kas centīsies samazināt šo pārmērību. Turklāt darboties tie var visdažādākajā veidā. Tā, piemēram, skolēni, aizstāvoties no mūsu pārmēru konsekventā mācīšanās svarīguma, panāk, ka mūsu iecerētie rezultāti kļūst aizvien sliktāki un sliktāki. Un tad vēl saslimstam, var uznākt depresija utt.

Taču mēs turpinām svarīgi piespiest sevi darīt to, kas mums ir liels apgrūtinājums. Prāts saka, lai turpinām strādāt, cīnīties par labākiem rezultātiem, baidīties izkrist no sacensības, bet sacensība taču ir vēlme būt tādam, kāds tu neesi un nemaz nevari būt. Bet zemapziņa brīnās: „Vai tāpēc esmu šajā saulē, lai ciestu un mocītos? Kāpēc man tas viss vajadzīgs?” Un zemapziņa to atspēlēs atpakaļ kā hronisku nogurumu, sliktiem rezultātiem u.tml.

Bet pavērosim- ir citi skolotāji, kas panāk daudz vairāk, turklāt krietni mazāk piepūloties. Iznāk, ka, sasniedzot zināmu pakāpi, darbam piešķirtā nozīme sāk traucēt. Jo vairāk svarīgumu piešķirsim savam darbam, jo vairāk radīsies dažādu problēmu. Caur sava darba svarīgumu netiešā veidā parasti izsakām savu nespēju izpaust savu personības unikalitāti un svarīgais darbs sanāk tāds kā aizsegs jeb līdzeklis, lai pievērstu apkārtējo uzmanību viņa neatkārtojamai personībai. Problēmu būs daudz mazāk, ja nolaidīsim zemāk savu skolotāja svarīguma latiņu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Par svarīgumu skolā, iedomāto cīņu un līdzsvaru

Kategorijas