Nežēlojot sevi, pie vērienīgiem projektiem ķeras ziņkāres dēļ

2010. gada 20. decembris 08:03

2905

Nežēlojot sevi, pie vērienīgiem projektiem ķeras ziņkāres dēļ

Vitālija Rodina darba kabineta lietišķo gaisotni mājīgu padara fotogrāfijas, kurās redzami ģimenes locekļi un mirkļi no ceļojumiem. Strenču republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētājs un galvenais ārsts par galveno dzīvē uzskata ģimeni - sievu, abas meitas un mazmeitas. Bērni viņam sagādā lielāko prieku.

"Darbs ģimeni neaizstās. Darbs ir pienākums," uzskata V. Rodins (67 gadi), - cilvēks, kuru kolēģi raksturo kā darbaholiķi un kurš kārtīgā atvaļinājumā nav bijis 10 gadus.

Šogad valsts svētku sarīkojumā Strenču novada dome piešķīra V. Rodinam Strenču pilsētas Goda pilsoņa titulu, novērtējot ilggadējo un prasmīgo slimnīcas vadību, ārstniecības iestādes attīstību un ieguldījumu, atbildīgi sakārtojot ievērojamu Strenču pilsētas teritoriju un saglabājot un kopjot kultūrvēsturiskos pieminekļus slimnīcas teritorijā.

V. Rodins vada Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu 28 gadus, - no 1982. gada 16. jūnija, un šajā laikā kopā ar savu kolektīvu ir paveicis ļoti daudz. Pēdējos gados cits pēc cita īstenoti lieli projekti, no kuriem pēdējais ir modernā, trīsstāvīgā jaunbūve, - psihiatriskās rehabilitācijas ēka, kas darītu godu jebkurai slimnīcai.

Nāk no Groznijas mediķu dinastijasSlimnīcas vadītājs gan atzīst, ka pēdējā laikā vairs nejūt prieku par paveikto darbu. Iespējams, pie vainas ir lielā slodze un nogurums. Lai medicīnā kaut ko panāktu, vajagot stiprus nervus, laiku un atbalstu. Tomēr apstāties arī negribot. Uz priekšu dzen ziņkārība un pienākuma apziņa.

"Kaut ko gribas darīt. Tāds raksturs," pasmaida V. Rodins. Turklāt tagad pacients pats var izlemt, kur ārstēties. Tāpēc jāpanāk, lai Strenču slimnīca būtu tik laba, ka uz šejieni brauktu ārstēties ne tikai no Vidzemes, bet arī no Rīgas un citām Latvijas vietām.

Ne velti Vitālijs pēc horoskopa ir Vērsis. Šajā zvaigznājā dzimušajiem cilvēkiem ir raksturīga pacietība, praktiskums, izturība. Viņi ir darbīgi un apveltīti ar lielu gribasspēku, un sviedriem vaigā pūlas, lai savas idejas realizētu.

Pēc kolēģu teiktā, tas ir precīzs Strenču slimnīcas valdes priekšsēdētāja raksturojums. Strenčos V. Rodins dzīvo 40 gadus un visu šo laiku strādā psihoneiroloģiskajā slimnīcā: sākumā par ārstu, tad par nodaļas vadītāju, galvenā ārsta vietnieku un galveno ārstu.

Latviju viņš uzskata par savu īsto dzimteni: "Es Latviju tiešām mīlu, jo tā man savulaik deva patvērumu." Deviņdesmito gadu vidū Saeima V. Rodinam piešķīra Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Vitālijs ir dzimis Čečenijas galvaspilsētā Groznijā. Strenčos, mazajā Latvijas pilsētiņā Gaujas krastā, viņš nokļuva nejauši, kā jauns speciālists neiropatologs. Latvijā strādāja divas tantes, arī mediķes. Rodinu dzimta ir spilgts mediķu dinastijas piemērs. Vitālija mamma - Groznijas 1. poliklīnikas galvenā ārste; māsa - ārste Tjumeņā; brālēns - ķirurģijas profesors Maskavā; māsīca - zinātniece, kura Maskavā strādā laboratorijā.

Medicīnu izvēlējās arī Vitālijs un pēc vidusskolas absolvēšanas iestājās Ļeņingradas medicīnas institūtā. Īpaši labi viņam padevās neiroloģija. Tomēr pēc absolventu sadales jaunajam speciālistam vispirms nācās dažus gadus strādāt par vispārējās prakses ārstu Tālajos Ziemeļos, Komi apgabalā. Darba vieta atradās palielā ciematā meža vidū Ņižņaja Omra, - 180 kilometrus attālu no tuvākās pilsētas, kuras tuvumā būvēja pirmo gāzes vadu uz Ļeņingradu.

Par šiem trijiem gadiem atmiņas palikušas ļoti labas. Tas bija jaunības piedzīvojums. "Darīju, ko gribēju. Piehalturēju sanitārajā aviācijā. Ar helikopteru lidoju. Ceļi tur tādi, pa kuriem vasarā nevar izbraukt. Pēc Ziemeļiem daudz ko varu, jo visu darīju, arī brūces šuvu, mazas operācijas taisīju, dzemdības pieņēmu. Kad sāku strādāt te, neviens ārsts, izņemot mani, nevarēja iztaisīt muguras punkciju," atceras V. Rodins.

Izārstēt var tikai alkohola delīrijuLatvijā pirmā darba vieta bija Sedas slimnīca, kur V. Rodinam piedāvāja galvenā ārsta vietu. Tomēr vilināja darbs psihiatrijā, tāpēc Vitālijs pārnāca uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, kur par medmāsu jau strādāja sieva Jekaterina.

Par psihiatriju V. Rodins runā aizrautīgi. Šo medicīnas nozari, kas specializējas garīgu slimību ārstēšanā, viņš saredz kā filosofiju, proti, - nevis tikai diagnosticēt un ar medikamentiem ārstēt cilvēka garīgās darbības traucējumus, bet arī censties izprast šo slimību rašanās cēloņus.

"Psihiatrija man patika, kad mācījos institūtā Ļeņingradā. Tad tā bija filosofija, kad medicīnā divi plus divi nav četri, bet pieci, seši, vai septiņi. Jaunā medicīna nedomā, kāpēc un kas būs tālāk. Pacientam dod zāles, kas iedarbojas uz receptoriem, un balsis pazūd.

Bet kāpēc receptori dod tādu stāvokli, ka cilvēks dzird balsis, nezina. Kad zinās, tad jau varēs sākt domāt par mākslīgo intelektu un daudz ko citu. Kāpēc rodas sapņi? Kāpēc galvas trauma var izraisīt garīgus traucējumus? Cilvēka psihe joprojām ir noslēpums," uzsver V. Rodins.

Viņa praksē ir bijuši daudzi interesanti gadījumi. Piemēram, Strenču slimnīcā padomju laikā ārstējās cilvēks, kurš sevi uzskatījis par pirmās Latvijas brīvvalsts prezidentu Kārli Ulmani. Dievi bijuši pat vairāki. Strenču slimnīcā ārstējušās arī ievērojamas personas, piemēram, rakstnieks un dzejnieks Jānis Poruks, kuram slimnīcas muzejā ir veltīts atsevišķs stends.

Pilnībā izārstēt garīgas saslimšanas pagaidām nevar, jo defekts, kaut arī mazs, paliks vienmēr, skaidro ārsts. "Izārstēt varam tikai alkohola delīriju. Pārējās saslimšanas ar zālēm noturam robežās," saka galvenais ārsts.

Tāpēc atšķirībā no citiem mediķiem psihoneiroloģiskajās slimnīcās strādājošie ārsti pacientu pateicības vārdus - "paldies, dakter, jūs mani izārstējāt!" - dzird ievērojami retāk.

Šobrīd Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā ir 340 gultas vietas, visas - piepildītas līdz maksimumam. Pacientiem šeit ir radīti ļoti labi apstākļi. Nodaļas ir iekārtotas un aprīkotas tik moderni, ka daudzas mazās parastās slimnīcas tām nestāv ne tuvu.

Lai kabatās vienmēr būtu naudaSlimnīca un mājas, - tāds ir ierastais V. Rodina ikdienas gājums. Turklāt nekur tālu nav jāiet. Līvānu māja, kurā dzīvo Rodinu ģimene, atrodas tuvu slimnīcai, šosejas otrā pusē.

Viņu meitām ir pašām sava dzīve. Zlata dzīvo Ņujorkā, Oļesja - Rīgā. "Neviena par ārsti neizmācījās. Redzēja, kā mēs dzīvojam," secina Vitālijs.

Visa ģimene satiksies gadu mijas svētkos, jo ap to laiku no Amerikas ciemos atbrauks Zlata. Arī Rodinu mājās pušķos eglīti un domās par Ziemassvētku dāvanām.

"Visiem Ziemassvētkos novēlu, lai kabatās vienmēr būtu nauda. Veselību mēs nopirksim!" teic V. Rodins.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nežēlojot sevi, pie vērienīgiem projektiem ķeras ziņkāres dēļ

Kategorijas