Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Mums raksta: Patriotiskā audzināšana tikai uz papīra?

Dace Āboliņa, skolotāja
Lietotāju raksti

2014. gada 31. marts 07:50

366
Mums raksta: Patriotiskā audzināšana tikai uz papīra?

1949.gada 25.marts – viena no traģiskākajām dienām Latvijas vēsturē. Katrs, kurš kaut nedaudz zina vēsturi, ik gadu šajā dienā piemin tos, kuri tika aizvesti uz Sibīriju, kuri bija spiesti atstāt savu zemi tikai tāpēc, ka to mīlēja.

Deportāciju 65. gadadienā,  Smiltenes tehnikuma un citu skolu audzēkņi un pedagogi plkst. 9.30 ieradās uz piemiņas brīdi pie pieminekļa „Sašķeltā ģimene”, lai noliktu ziedus un svecītes, atcerētos genocīda upurus. Pasākuma organizatoriem bija laba iespēja uzrunāt, emocionāli skaidrot vienu no Latvijas vēstures melnākajām lappusēm. No tā visa nekas nesanāca., jo pasākums faktiski nenotika. 

Pēc vairāku minūšu minstināšanās skvēra malā un haotiskas ziedu un svecīšu nolikšanas piemiņas brīdis beidzās, nemaz nesācies. No mutes mutē tika padota ziņa, ka pasākums turpināsies kultūras centrā. Skolēniem bija jādodas atpakaļ uz mācību stundām, tāpēc uz kultūras centrā paredzēto teatrālo uzvedumu devās tikai nedaudzi. Pārējie neizpratnē izklīda. Žēl, ka tas notiek politiskajā situācijā, kad par vēstures notikumiem jārunā īpaši, kad vairāk kā jebkad nepieciešama jaunatnes patriotiskā izglītošana. 

Laikā, kad Krievijas TV rupori atļaujas paziņot, ka deportēti tika tikai bandīti, noziedznieki un prostitūtas, kad pie varas agresīvajā kaimiņvalstī ir tādi paši čekisti,  mēs neprotam un negribam savai jaunajai paaudzei atvēlēt pat dažas minūtes vēstures izpratnes jautājumiem. 

Patriotisko audzināšanu nevar atstāt tikai vecāku un skolas ziņā, tai ir jābūt valstiskai atbildībai. Domāju, ka arī Smiltenes novada domei un tās priekšsēdētājam bija iespēja un pienākums paust savu attieksmi, savu patriotismu. Vai patriotisms ir tikai „uniforma”, ko uzvelkam retajās svētku reizēs un tad, kad nelīst lietus?

Tieši tagad, kad politiskā situācija atkal atgādina, ka totalitārisms nekur nav pazudis, ka neviena valsts vai teritorija nav droša par savu suverenitāti, vietā būtu daži jautājumi.  Vai ir tāda cena, par kādu var pārdot brīvību? Vai vēlamies savu, nacionālu valsti? Varbūt arī mēs gaidām PSRS atdzimšanu? Varbūt esam gatavi ar ziediem rokās atkal sveikt okupantu ierašanos? Vai arī slinkā pašpārliecinātībā apgalvosim, ka pie mums tas nenotiks? 

 Vai arī mums viss ir vienaldzīgs, ja tikai „nauda ķešā skan”? Daudzi apgalvos, ka tas viss ir pilnīgi lieki – pietiek celt paniku, pietiek žēloties par pagātni, galu galā – kāpēc vispār vajadzīgas tās  piemiņas un sēru dienas?  Taču, ja saskaitām prokrieviski noskaņotos un pēc PSRS nostaļģijā sirgstošos, vienaldzīgos un pērkamos, pārējie ir mazākumā. 

Par to derētu padomāt.Smiltene izsenis tiek cildināta kā vislatviskākā pilsēta, turklāt – skolu jaunatnes pilsēta. Šeit vajadzētu ik uz soļa sajust, ka esam īsteni savas zemes patrioti, ne tikai protam dejot  un dziedāt. Diemžēl – nesanāk, jo pat valsts svētku nedēļā nekāda svētku sajūta pilsētas centrā jūtama nebija.  Varētu jau piebilst, ka sarkanbaltsarkanais sirds formas veidojums bija redzams tikai tiem, kas ikdienā staigāja tam garām. Bet tas jau laikam tikai tāds nieks… 

Kategorijas

Kategorijas