Daļa no Sibīrijas ceļa

2014. gada 3. aprīlis 00:00

165

Blomēniete Austra Jurgena, skatoties pirmo, otro, trešo reizi Blomes teātrmīļu apvienības “Nenolaid rumpi” jaunāko iestudējuma “Austras grāmata” 1. daļu, raudāja. Raudāja arī zālē blakus sēdošie cilvēki. Atmiņas par izsūtījuma gadiem uz Sibīriju dziļi personiski skar ne tikai Austru, bet daudzu latviešu ģimenes.
“Esmu latviete. Mana ģimene ļoti smagi ir cietusi represijās gan no tēva, gan mātes puses. Un šī izrāde ir mūsu pienākums. Šis ir mūsu teātra otrais nopietnais darbs. Pirmais bija “Bernardas Albas māja”, kas tapa pirms četriem gadiem, bet tagad uzvedums pēc Austras grāmatas “Austras atmiņas par Sibīriju”,” stāsta “Nenolaid rumpi” režisore Gita Skadiņa.Pirms pirmizrādes Blomē viņa publikai atzina, ka ir satraukta. Šis ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, ko teātrmīļu apvienība ir paveikusi, vienlaikus liela atbildība A. Jurgenes un skatītāju priekšā.“Ideja Gitai radās pagājušajā gadā. Es biju iedomājusies, ka tas būs dialogs. Bet Gitai bija cits skatījums, abas gandrīz sarūcāmies. Taču es sapratu, ka viņa ir skatuves meistare. Teicu, – dari, kā gribi, sēdēšu muti ciet, un cauri. Tomēr domāju, kā nu gan būs. Pirmo reizi izrādi redzēju 25. martā Smiltenē, biju ļoti pārsteigta, cik kolektīvam spilgti izdevies atainot manas bērnības ainas. Bira asaras, jo notikumi mani skāra dziļi,” saka A. Jurgena, kurai šobrīd ir 80 gadu.
Bērns, taču stiprs un cīnītājsIzrādē viņa ir nevis Austra, bet Veronika, kuru attēlo 11 gadus vecā Ieva Celma. Meitenei, tāpat kā vēl vairākiem aktieriem, šī izrāde bija debija teātrmīļu apvienībā “Nenolaid rumpi”. Skolniece izrādē spilgti un pārliecinoši izdzīvoja A. Jurgenas skaidro bērnību, kad viņu kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Izsalkums, sāpes un nebeidzama cīņa. “Ļoti smags vēstures periods. Par izsūtījuma gadiem iepriekš biju nedaudz lasījusi, bet tagad teātrī uzzināju daudz vairāk. Lasot, ka Austras kundze ziemā salā staigājusi plikām kājām, jo nebija apavu, vai arī ēdusi puķu sīpolus, jo nekā cita nebija, dažbrīd pārņēma drebuļi. Viņa ir ļoti spēcīga un stipra, jo pieņēma, ka ir izsūtīta. Izrāde ir kā vēstures stunda, kurā var redzēt, kā citi ir cīnījušies un izdzīvojuši,” saka izrādē galvenās lomas atveidotāja 11 gadus vecā meitene.Ir jānovērtē dzīve tagadA. Jurgena uzskata, ka mūsdienās pārāk daudzi sūkstās par dzīvi nepamatoti. Tieši pretēji, cilvēki dzīvo diezgan bagātīgi, ir paēduši un nenovērtē to, kas tiek dots. “Mums vēders bija tukšs un ēst gribējās. Kopā ar citiem bērniem tolaik rakām arī savvaļas liliju sīpolus. Pieaugušie apcepa, bet mēs, bērni, ēdām tādus pašus, jo bijām izsalkuši. Ēdām arī zirdzenes. Noplēsām arī bērza tāsi, no kuras ar nazi varēja izlobīt kādu gabaliņu vēderam. Garšoja, taču vēders ļoti pūtās,” pagātnē piedzīvoto atceras blomēniete.Veselību Austras kundze gribētu labāku, taču ar visu pārējo viņa ir ļoti apmierināta. Dzīvo Blomes centrā, aizraujas ar krustvārdu mīklu minēšanu, patīk puķes un braukt ar automašīnu. Lielu prieku sagādā arī daudzie draugi.“Nenolaid rumpi” režisore piebilst, ka mūsdienu jaunatne informāciju lielākoties iegūst no masu saziņas līdzekļiem, grāmatas tiek lasītas daudz retāk, bet veco cilvēku, kuri pastāstītu par vēsturi, kļūst aizvien mazāk. Viņa cer, ka ar amatierteātra jaunāko veikumu būs atradusi veidu, kā jaunatnei pastāstīt par vēsturiskajiem notikumiem, kas patiesībā ir aktuāli arī tagad. Izrādei taps arī 2. daļa, kas būs par A. Jurgenas otro izsūtīšanas reizi un vēl smagāka.Fragments no austras jurgenas grāmatas
“... Pasauca mammu, mani un Mildas tanti (tēva māsu) un teica, lai savācot mantas, cik var panest, jo mūs vedīšot uz Sibīriju. Tāds esot tiesas lēmums. “Varat kravāties pa istabu, bet uz citām ēkām jūs pavadīs apsargs. Stundas laikā esat gatavas braukšanai!”Mamma sāka raudāt un kravāt maisos līdzņemamās drēbes, kādus traukus, cirvi un zāģi. Mildas tante arī kaut ko ielika maisiņā, pēc tam sēdēja un kaut ko pie sevis skaitīja. Man raudiens nenāca, jo vēroju visu ar lielu interesi.Vasara bija auksta un slapja, tikai augusta beigu pusē tā īsti kļuva silts. Dārzeņi negribīgi briedēja ražu. Beidzot sāka ienākties gurķi. Tie man garšoja. Kamēr pieaugušie kravāja līdzņemamās mantas, es ātri iešmaucu dārzā, norāvu divus lielus gurķus. Tas arī bija viss, ko es paņēmu līdzi tālajā ceļā. Toreiz man bija vienpadsmit gadu...”

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Daļa no Sibīrijas ceļa

Kategorijas