Nesūdzas par ļauno likteni un dzīvo ar pilnu sparu

2010. gada 10. decembris 21:09

4411

Nesūdzas par ļauno likteni un dzīvo ar pilnu sparu

Ar valcēnieti Ingu Klemperi tiekos viņas mājīgajā divistabu dzīvoklī. Par to, ka te dzīvo cilvēks, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, liecina vien dažas lietas, viss pārējais ir kā parastā mājoklī, kur mitinās jauna sieviete kopā ar bērnu.

Nevar nepamanīt, ka Inga ir uzposusies, atvērta sarunai un gatava nevis sūdzēties par dzīvi, bet gan atklāt savu meklējumu ceļus un izdzīvošanas prasmes. Jāatzīst, tie ceļi nav bijuši tikai taisni un pareizi, bet kuram tie ir tikai pareizi, lai varētu pārmest citam? Atklāti sakot, roka neceļas Ingu saukt par invalīdi, jo visa viņas būtība vēlas pierādīt, ka nav nemaz tik bezpalīdzīga, ka arī viņa kaut ko spēj izdarīt, slimīga un tikai žēlojama būtne.

Inga jau septiņpadsmito gadu pavada ratiņkrēslā, no tiem astoņus - dzīvo Valkā. Viņa ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kura grib ne tikai lūgt, bet arī pati kārpīties un būt sabiedrībai noderīga. Viņa patiesi jūtas gandarīta, ka ir atradusi darbu kādā nelielā Valkas frizētavā, kur sniedz manikīres pakalpojumus.

Pret savu darbu viņa izturas ar lielu atbildību. Viņa zina, ko nozīmē mēnešiem dzīvot mājās un no stresa dienā vairākas reizes pārberzt virtuves katlus, tāpēc ir pateicīga liktenim, kas deva iespēju apmeklēt Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiāles rīkotos kursus. Līdz ar to jaunajai sievietei radās iespēja būt cilvēkos. Jūtas stipri dzīva Inga atceras laiku pēc liktenīgā kritiena, kurā ieguva smagu mugurkaula traumu. Guļot slimnīcā Valmierā, pie viņas, toreiz 21 gadus vecas meitenes, ieradusies jauna sieviete ratiņkrēslā.

"Toreiz pie sevis nodomāju, - ārprāts, viņa piecus gadus jau sēž ratos, kā viņa vēl ir dzīva?" Inga atklāj tā laika sajūtas. Viņa smejas, ka pati pēc tik ilga laika, kas pavadīts sēdus, nemaz netaisās padoties un jūtas stipri dzīva. Inga uzskata, ka viņai nav izvēles - ir jādzīvo, ir jāizaudzina dēls Kristiāns - gandrīz vienīgais viņas dzīves saulstariņš.

Viņš nākamgad jau būs pirmklasnieks. Inga dēlu audzina viena. Jau pēc mazuļa piedzimšanas jaunā māmiņa saprata, ka nevēlas attiecības ar dēla tēvu, jo tām vienkārši neredz nākotni. Kristiāns zina savu tēvu, bet Inga nevēlas vairs analizēt savu pagātni, jo pieradusi skatīties uz priekšu.

Tā nav, ka viņa, līdzīgi kā visas sievietes negaidītu savu princi baltā zirgā, bet Inga atklāti pasaka, ka nav vēl gatava kāpt tam zirgam mugurā. Lai gan reizēm, īpaši svētkos, kad nav ar ko kopā iet noskatīties salūtu, viņai sevis paliek žēl.

Lai kaut nedaudz kliedētu vientulību, Ingai mājās ir dators ar interneta pieslēgumu. Viņa priecājas, ka ieguvusi internetdraudzeni - pavāri, kas viņai ierādījusi suši pagatavošanas gudrības. Nu šis japāņu nacionālais ēdiens kļuvis par Ingas ģimenes firmas ēdienu, kuru gatavot svētku reizēs. Inga gan nosmej, ka gadu dzīvojusi bargā taupības režīmā, jo naudu krājusi, lai varētu iegādāties nepieciešamos materiālus manikīres darbam un varētu apmeklēt kursus Rīgā, tāpēc suši ilgi neesot celts galdā.

Spītīgi iet uz mērķiKlausoties jaunās sievietes stāstu par braucieniem uz Rīgu, nevaru vien nobrīnīties par Ingas uzņēmību, neatlaidību un spītību. Valcēniete bija izlēmusi apgūt gela nagu uzlikšanu un dažādus knifus, kā izveidot nagu dizainu. Diemžēl šādi kursi notiek tikai galvaspilsētā, tāpēc Ingai nebija dižas izvēles. Viņa pateicas Valkas autoostas šoferīšiem, kuri palīdzēja ar iekļūšanu autobusā.

Ingu Rīgas autoostā sagaidījis kāds labs draugs, kurš viņu izvadājis visur, kur nepieciešams. Viņa piekrīt, ka neatlaidīgi gājusi uz savu mērķi iegūt tik ļoti vajadzīgo sertifikātu, lai tikai varētu sākt strādāt un nebūtu visu laiku jāsēž četrās sienās. Nemaz nebrīnos, ka Inga pasaka, ka reizēm mēdz domāt par aizbraukšanu no Latvijas. To viņa varētu arī izdarīt, lai tikai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, nevis skaitītu santīmus.

Patīk pucēties Inga novērojusi - ja dzīvē kādas lietas nokārtojas, tad kaut kas tomēr viņai mēdz sabojāt omu. Pašlaik tā noteikti ir ziema, kad ar ratiem uz ielas ir ļoti grūti pārvietoties.

"Nemaz nevaru sapucēties, jo uz ielas sniegā rokas līdz piedurknēm kļūst slapjas, drēbes ir netīras, rati slīd," atklāj jaunā sieviete. Inga atzīst, ka pucēties un iepirkties viņai patīk. Viņa pilnībā piekrīt populārās skatuves mākslinieces Jolandas Suvorovas apgalvojumam, ka korpulentiem cilvēkiem ir aizliegts uz ielas parādīties nesakoptiem, citādi viņi izskatoties līdzīgi bomžiem. Inga to attiecinājusi arī uz sevi, un pirms iziešanas no mājām sevi rūpīgi sapoš. Mamma ir gandarīta, kad to pamana arī dēls, jo viņš ir pieradis, ka abi gandrīz visur iet kopā.

Uz jautājumu, kas Ingai visvairāk bojā dzīvi, viņa atzīst - dažkārt tā ir cilvēku attieksme un vides nepieejamība. Viņa skarbus vārdus velta tām amatpersonām Valkā, kuri bija atbildīgi par Pedeles dabas takas izveidošanu. Tā absolūti nav izbraucama cilvēkam ratiņkrēslā, bet Inga ir pieradusi vasarā doties garākās pastaigās, jo veselība viņai to atļauj.

Tāpat Valkā grēko vairāku mazo veikalu īpašnieki, kuri nemaz nedomā par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Inga atklāj, ka šīs lietas viņu varot sadusmot tik ļoti, ka reizēm viņai vajagot izkliegties, bet pie tā arī viss apstājoties. Viņa esot kā sērkociņš - ātri uzliesmojot un nodziestot.

Sarunas nobeigumā Inga atklāj lielo sapni - tikt pie sava auto. Mierinu viņu, ka tas nemaz nav tik nepiepildāms, un Inga apsola tam ticēt. Visvairāk mašīna viņai vajadzīga tāpēc, lai Kristiānu varētu aizvest uz skolu. Viņiem abiem patīk kaut kur aizbraukt, kaut vai uz Valmieru pie mammas.

Laiks rādīs, vai Ingas sapnis piepildīsies, bet gribas ticēt, ka piepildīsies. Inga aicina cilvēkus ticēt, vienalga, vai tas būtu Dievs vai liktenis, jo tā ir daudz vieglāk sakārtot savas domas. Šis sakārtošanas process ir svarīgs, lai pieņemtu pareizāko lēmumu, kā dzīvot un izdzīvot.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nesūdzas par ļauno likteni un dzīvo ar pilnu sparu

Kategorijas