Dzeja rodas sarunā ar sevi

2014. gada 4. aprīlis 00:00

Ceļu pie lasītājiem ir uzsācis Smiltenes novada dzejnieku dzejas kopkrājums “Zied rudzupuķēs debesis”, kam vajadzētu iznākt līdz jūnijā gaidāmajiem Smiltenes pilsētas svētkiem. Topošā grāmata ir arī 27 gadus vecās smiltenietes Elīnas Kubuliņas-Vilnes lolojums.
Elīna dzeju raksta gandrīz 10 gadus. Arī viņas dzejoļi būs publicēti novada dzejdaru kopkrājumā. Viņasprāt, dzeja ir labs izteiksmes veids, kā citiem atklāt to, ko citreiz nemaz tik vienkārši nevar pateikt, un kā padarīt savu domas lidojumu citiem saprotamāku, vai arī, tieši otrādi, - likt aizdomāties par ko vairāk.“Caur dzeju ir vieglāk izteikt savas sajūtas, emocijas, vēlmes un iespaidus. Reizēm dzejas rakstīšana ir saruna pašam ar sevi, ļaujot sevi labāk iepazīt,” atzīst dzejniece.Elīna daudz domā par cilvēku sūtību šajā pasaulē un viņu savstarpējām attiecībām, savas pārdomas izsaka dzejas rindās un cer, ka varbūt tās uzrunās arī citus. “Mana mīlestība asaru varavīksnē mirdz,” savukārt šādi sākas Elīnas pirmais dzejolis par nelaimīgu mīlestību un ievainotu sirdi, un to viņa uzrakstīja, mācoties Smiltenes Centra vidusskolā.  Kad vēlmes piepildāsToreiz skolā dzejas pēcpusdienā viesojās dzejniece un gleznotāja Biruta Žurovska, kuras vairs nav mūsu vidū. Māksliniece aicināja skolēnus tūlīt un tagad uzrakstīt pašiem savu dzejoli un labākā dzejoļa autoram solīja uzdāvināt savu dzejas grāmatu ar autogrāfu.Elīnai latviešu valoda un literatūra padevās, atzīmes šajā priekšmetā bija labas, un arī ideja dzejolim jau bija, - “kā jau vidusskolēniem, bija nelaimīgās mīlestības laiks, kad otrs cilvēks neatbild jūtām”. Tieši Elīnas dzejolis Birutai Žurovskai patika vislabāk, un viņa skolniecei uzdāvināja savu grāmatu.Taču neraugoties uz to, ka jau skolas laikā Elīnai patika būt radošai (tika pat absolvēta Smiltenes mākslas skola), studijām jauniete izvēlējās izteikti eksaktu novirzienu un ieguva transporta un biznesa loģistikas bakalaura grādu Transporta un sakaru institūtā Rīgā. Pirmā darba vieta bija savā specialitātē kādā pārvadājumu firmā Cēsīs, taču uzņēmums bankrotēja, un Elīnai pēc dēliņa Tomasa piedzimšanas nācās meklēt citu darbu. Pretī nāca pirmā skola, Smiltenes Centra vidusskola, kur Elīna tagad strādā par bibliotekāri.Papildu tam viņa aktīvi iesaistās Smiltenes sabiedriskajā dzīvē un palīdz Smiltenes Latviešu biedrībai un nevalstiskajai organizācijai “Mēs Smiltenes novadam” rīkot diskusiju vakarus par dažādiem vietējai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Uz šiem pasākumiem ir aicināts ikviens interesents, taču Elīna nopūšas, jo iedzīvotāji nav aktīvi. Apmeklētāju un arī jautājumu ir maz. Savukārt Elīnai ierosinājumu un ideju, kā bagātināt dzīvi Smiltenē, netrūkst. Sapnis ir kopā ar domubiedriem izveidot novada mākslinieku un literātu biedrību. Vēl pietrūkstot, ka Smiltenē nav izstāžu zāles un jaunu telpu novada bibliotēkai.“Esmu sava novada patriote. Man ir radi ārzemēs, un man ir jautājuši, kāpēc nebraucu projām no Latvijas. Jā, man nepatīk mūsu valsts valdība, ko paši ievēlējām, jo, manuprāt, tā liek šķēršļus Latvijas attīstībai. Taču te, Latvijā, ir mana ģimene - vīrs Didzis un dēls Tomass, un mani tuvinieki. Man patīk šejienes skaistā daba, vide un cilvēki. Tāpēc arī negribu braukt projām, kamēr Latvijā vēl kaut ko var panākt un kamēr te ir darba iespējas,” uzskata Elīna.Daudzu viņas dzejoļu un fotogrāfiju fokusā ir Latvijas skaistā daba. Fotografēšana ir otrs jaunās sievietes vaļasprieks un sevis izpausme. Elīnas uzņemtās fotogrāfijas ir aplūkojamas gan sociālajos tīklos, gan izdevumā “Smiltene 2013”, ko sponsorējusi pati autore. Bijušas arī fotogrāfiju izstādes Smiltenes un Smiltenes tehnikuma bibliotēkā.Tuva Elīnai ir arī garīgā tēma, kurai dzejniece vairāk pievērsusies pēdējos gados. “Augstākā vara tomēr ir. Manā dzīvē bijuši daudzi gadījumi, kad piepildījies tas, par ko ļoti domāju. Dieviņš vai eņģelis stāvējis klāt arī sliktos gadījumos,” atzīst Elīna.
Neviens neesam liekiElīna dzīvo ar pārliecību, ka nevajag zaudēt ticību Augstākajiem spēkiem: “Domāju, mums katram šeit uz zemes ir sava misija. Neviens neesam lieki. Katram ir savs uzdevums. Vislabākais ir caur sevi dot citiem kaut ko labu, atstāt aiz sevis labus darbus, labu enerģiju. Daļēji savu esību atstājam bērnos”. Tāpat jaunā, enerģiskā sieviete uzskata, ka cilvēkam ir nepieciešams nepārtraukti papildināt savu garīgumu un uzņemt jaunas zināšanas. “Seklumā ne tikai zivis, bet pat cilvēki slāpst”, uz nesen lasītu trāpīgu atziņu norāda Elīna. Viņa pati tiecas pēc jaunām zināšanām un ir apmeklējusi dažādus kursus, piemēram, angļu valodā, datorzinībās, projektu vadībā, floristikā. Un vēl visu laiku cilvēkam dzīvē vajagot būt kādam mērķim, kam neatlaidīgi jāseko. Nevajag arī turēt sveci zem pūra, un parādīt citiem savu talantu.Tāpēc Elīna priecājas par to, cik tuvu izdošanai jau ir Smiltenes novada dzejnieku kopkrājums. Viss aizsākās pirms diviem gadiem, kad Smiltenes bibliotēkas direktore Zaiga Krūmiņa vietējām dzejniecēm parādīja kāda cita Latvijas novada dzejoļu krājumu un ieminējās, cik jauki būtu, ja tāds taptu arī Smiltenes novadā.Pirmās pie idejas ķērās smiltenietes Smaida Maskina un Gunta Drone. Vēlāk iniciatīvu uzņēmās Elīna un kopā ar Smaidu Maskinu kopkrājuma ideju prezentēja Smiltenes novada Kultūras pārvaldes vadītājai Pārslai Jansonei cerībā uz pašvaldības finansiālu atbalstu. Dzejnieces tika uzklausītas ar sapratni, par koP. Jansonei teic paldies.“Piedāvājām mūsu novada kopkrājumā publicēties ļoti jaukiem dzejniekiem, arī Guntai Dronei, bet viņa personīgu apsvērumu dēļ atteicās. Pa lielai daļai zrunāti tika visi dzejnieki. Aicināju viņus atsaukties arī “Ziemeļlatvijā”, norādot savu tālruņa numuru un e-pastu,” piebilst Elīna.Elīna Kubuliņa-Vilne
Sapņu ugunskurs
Reiz kāds burvis uzkūraSapņu ugunskuruUn teica, lai visu mūžuViņu nomodā turu.Tik grūti tas reizēm,Nāk spēcīgs vējš,Vārgajā liesmiņā tas ieķeras,Svaida, purina, plēš.

Nāk lietusgāzes un Atnes negaisa jūru,Bet nespēj tās nodzēstManu sapņu ugunskuru.Naktīs mans ugunskursPret debesīm kvēloUn miljons dzirksteļuPie zvaigznēm sēro.Lēni un rāmi degMans sapņu ugunskurs,Citreiz strauji un sprakšķēdams.Ir mirkļi, kad dvēselei gribas

Traukties dzirkstelēm līdz,Griezties nevaldāmā dejāUn smieties mēnesim sejā,Bet nebūs neviena tad,Kas uguni pieskatīs,Tas zaudēs spožo liesmuUn klusi apdzisīs.Mums katram ir jāprotSargāt savu sapņu   ugunskuru,Neļaut apdzēst liesmu,Savā sirdī ko turam.
Mans patvērums
Kad apkārt ļaunuma negaiss   plosās,Es steidzu patverties akmens   pasaulē,Aizveru logus un aizveru durvis,Sirdi ieslēdzu seifā.Es aizveru acis un aizveru ausis,Nevēlos redzēt, kāNenovīdība plēsīs un   skaudība rausīs.

Vēl jāaprok iespēja piekļūt man Klāt no jebkuras puses,Jāpalūdz, lai vienaldzība   pretī sēž,Kad liekulība nāks un, saldos   melusKlausoties, mana mēle klusēs.Tik tagad varu droši apstātiesUz tumšā trotuāra un ļaut,Lai lietusgāze pārņem maniVarā savā...

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzeja rodas sarunā ar sevi

Kategorijas