Es biju sācis kāpt kalnā

2014. gada 11. aprīlis 00:00

172

Te nu viņas ir, kalnā kāpjot pārdomas. Tagad miniatūras gan mēdz pārdēvēt paši to autori, saucot par minimām vai epifānijām. Es tomēr pieturos pie klasiskā varianta un saucu tās par miniatūrām. Kādreiz esmu dzirdējis, ka miniatūras dēvē par sliņķu literatūru. Tomēr man labāk patīk Eduarda Aivara nosauktais alter ego (otrais es), kas tēlaini atspoguļo manas pārdomas, redzot kaut ko dabā vai mūsu ikdienā. Te nav latiņas vai robežu. Tas ir kalnā kāpiens, kas nekad nebeidzas. Ja arī izdodas sasniegt virsotni, tad vēl ir, uz ko tiekties. Tās ir zvaigznes...
* * *Sudraba nauda bira no debesīm. Tā bira skanēdama, šķindēdama, saripoja ielejā un sagūla sidrabainā slānī.Tie, kuri palika lejā, bija vinnētāji. Es biju sācis kāpt stāvajā kalnā, un naudas lietus mani pārsteidza pusceļā. Tādēļ visa nauda aizripoja man garām. Stāvēju slīpajā nogāzē un raudzījos, kā nauda aizlēkā, aizšķind gar kājām un noripo lejā. Tie tur lejā cits citam tēvišķi skaidroja un mācīja, ka nauda guļ zemē, jāvar tikai to pacelt. Tā viņi runāja un grāba saujām zemē sakritušās monētas. Bet es biju sācis kāpt kalnā. Kāds no lejas binoklī paskatījās uz augšu un, pamanījis mani, šķiet, noteica: “Skalbes “Pasakas par vērdiņu” kaitīgā ietekme. Tā ir, kad salasās visādas blēņas.” Bet es biju nolēmis uzkāpt kalnā, lai tuvāk redzētu un iepazītu virs tā debesīs mirdzošu zvaigzni. Jau pavēru muti, lai to izkliegtu tā, ka manus vārdus dzird lejā, bet tad aprāvos. Tādi taču neko nezina par zvaigznēm, kuriem debesis ir vien tādēļ, lai aiz mākoņa maliņas aizliktu karotes.
* * *Es gribēju viņus visus satikt un redzēt, kādi viņi ir tagad - šodien, šajā stundā un brīdī. Vēlējos satikt, lai izkratītu sirdi, jo tad, kad viņi bija un pieteica sevi, man šķita, ka tieši viņi mani sapratīs.Gribēju ieraudzīt šodienas Cibiņu, Atraitnes dēlu, Antiņu, brāļu pazemoto Jāzepu, dullo Dauku un varbūt vēl kādu viņu likteņbiedru.Brīnums, bet viņi atsaucās un nāca pie manis. Tuvojās ar miglas vāliem, kāpa no tiem ārā un nāca klāt. Es apjuku. Viņi bija citādāki. Cibiņš bija ar Buņģa seju un izdarībām, Antiņam bija Bierna un Lipsta sejas vaibsti un viņš vaicāja, kur visizdevīgāk pārdot zelta zirgu. Jāzeps lielījās, ka apčakarējis brāļus, Atraitnes dēls plātījās, ka pasauli iekarošot, izveidojot finanšu piramīdu un ieaicinot tajā muļķus, jo ar augstāko izglītību var tikai sēnes Īrijā lasīt, bet Dauka izskatījās pēc zivju tirgoņa Garozas. Horizonts vairs nevilinot, bet drīzāk nauda, kas guļ jūras dibenā. Stāvēju kā sastindzis un nespēju bilst ne vārda. “Pasaule kļuvusi gudrāka, manu zēn,” - kāds teica. Kurš tas bija? Miglas vālos izgaisa kāds pelēks tēls ar melnu kapuci.
* * *Izlocījies visu iepriekšējo gadu uz Čūskas muguras, aizlocījies tai līdzi līdz gadumijai, beidzot atrados Zirgā.Biju priecīgs. Visu iepriekšējo gadu ložņāju līdzi rāpulim, metu lokus uz tās muguras pa ezeru un upju dūņām un nu biju Zirgā. Varēju auļot ar to vējiem līdzi. Kāds prieks un atbrīvotības sajūta. Sajutos stiprāks nekā biju iepriekš.Patiesībā gan nekas nebija noticis un mainījies. Tāpat vien dzīvoju kā vienmēr, turpat vien atrados, kur parasti biju. Tāpat kā iepriekš ritēja laiks, mainījās diena ar nakti. Tikai Austrumu kalendārs bija sagrozījis galvu. Vai tā bija Austrumu gudrība vai viltība?
* * *Viss ir pa divi. Vienmēr. Sīkumos un pa lielam. Ir divi rudeņi – sēnes un to kāti. Ir cigaretes un izsmēķi. Pilnas un tukšas krūzes. Saulainas un lietainas dienas. Lapām klāti un rudeņos un ziemā kaili koki. Maizes rieciens un garozas. Ceļi un staignāji. Labība un rugāji. Viss visur ir pa divi. Uz kura no diviem trāpīšos? Kurš trāpīsies man?Ilgi mīņājos, prātoju un tikai tad, kad saule jau gabalā, ieeju mežā. Kāds vai kādi jau bijuši. Atrodu tikai sēņu kātus. Nenoveicās. Turpmāk atradīšos rudenī ar sēņu kātiem. Gars sagumst un saļimst sūnās. Negribu padoties un paskatos uz augšu. Līdzās zaļojošai priedei tikpat taisni stāv nokaltis koks. Mani sāk interesēt – ko tādu zaļā varēja pateikt nokaltušajam, ka tas miris joprojām turpina stāvēt tai līdzās. Stāvu cilvēku vidū un joprojām meklēju atbildi.
* * *Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās – tā mūsu dzīves gājums nosaukts Svētajos Rakstos. Dievs mūsos ir iepūtis dzīvības dvašu kā sīku pūsmiņu bez iespējas to padarīt par kaut ko lielāku. Kādēļ Viņš, visgudrais, mūs veidodams par radības kroni, atvēlējis vien vēja pūsmas laiku. Tas ir tāds nieka laiciņš, mirklis, laika zibsnis, kas liek par mūsu pūliņiem pasmīnēt simtgadu veciem ozoliem, liepām, nerunājot nemaz par kalnu grēdām. Sekoju pūsmai, sākot no koku zariem, tad pāri pļavai, pāri ziediem, lai uzzinātu, ko domājis Dievs, dāvājot mums mirkli mūžībā. Un tad sapratu. Vēja pūsma aiznes ziedu putekšņus un tā ļauj uzziedēt pļavai, dārzam, dāvā medu bitēm, appludinot palieņu pļavas ar ziedu jūru. Vēja pūsma atvēsina kalnā kāpējam nosvīdušo pieri un sniedz jaunu spēku. Vēja pūsma no dārza pa logu istabā ienes ievu un ceriņu smaržu un liek iemīlēt ziedoņlaiku. Vēja pūsma padzen lietus mākoni uz pļavu, kur saulē karst zāle, un tas ar siltām lietus lāsēm zālei var sniegt jaunu zaļumu. Vēja pūsmu kopums pārvēršas vējā un tā visus nosauktos pienākumus var paveikt labāk.Vai esam izpildījuši Dieva uzdevumu? Viņš savā tronī debesu jumā klusē. Klusē, jo redz, ka visvairāk pūsmu mīl saplūst kopā, lai kļūtu par auku un izlādētos vētras ceļā. Šis ārējais brāzmu spēks pūsmas vilina sakust kopā, lai taptu par auku un tad drāztos, grautu un pasaulei liktu bīties. Tā pūsmas savā sīkumā jūtas lielas un piepilda tieksmi pēc spēka un varenības. Brīnos vien, ka tik daudz to vēlas. Vētras eiforija ieved vistas aklumā un neļauj redzēt aiz sevis sagrauto, bet tas kliedz un rāda, ka tieši vētra ar visu savu graujošo spēku un brāzmu ātrumu, kas pirmajā brīdī šķiet kā vienīgā un varenākā vara pār pasauli, patiesībā ir mirkļa uzplaiksnījums pirms aiziešanas zūdībā. Pēc vētras atkal pļavā ziedus ielīgo vēja pūsma, un tas ir tikpat pamatīgi kā mūžība.* * *Upe plūda un visam un visiem, kam tā tecēja garām, stāstīja, ka tāda ir viņas misija – visu laiku virzīties tikai uz priekšu. Plūstot aizvien tālāk, tā arī arvien tālāk un tālāk varot dot veldzi jauniem laukiem un kokiem. Aizvien vairāk kļūstot arī cilvēku, kas pie upes krastiem veldzējuši slāpes. Tā runāja upe un aizrāvusies čaloja, ka tās mērķis ir darīt visus laimīgus. Kas ļausies tās plūdumam, arī nokļūs tālāk un tālāk.Labāk paskatieties, ko slēpj upes straume. Tās dibenā ir tikai oļi – visi vienādi gludi un glumi. Cits no cita tie ne ar ko vairs neatšķiras. Tas ir upes mērķis - visus padarīt par vienādiem un apaļīgiem oļiem, kas domātu un runātu upes čalu valodā un netraucētu tās plūdumam. Tā bija akmens šķemba krastmalā, kas tā teica.
* * *Ziemai patika pajokoties un tā kļuva pavasarīgi ēverģēlīga. Kaut bija pienācis tās laiks, ziema it kā noslēpās un pirmajās savās nedēļās daudzas puķes mudināja otrreiz uzziedēt, bet ogulājos dārzā sadzina pumpurus. Īsts joks tai šķita, ka novembra beigās šur tur uzziedēja pa pienenei. Pat ābeles gatavojās uz vēl vienu ziedēšanu. Tas visiem šķita jocīgi un arī pašai ziemai. Tā lepni sauca vēl tālumā esošajam pavasarim, ka šim vairs nekur nav jāsteidzas. Ziema varot to pašu, ko viņš. Pēc laika ziemai apnika ampelēties. Pajokojos, un diezgan! - tā pati sevi apsauca un pārklājās pār laukiem un mežiem baltā sniega segā, bet uz ezeriem uzlika ledus vākus. Visi pagrozīja galvas, pasmējās un noteica: “Patiešām jocīga ziema.” Daži dziļdomīgi secināja, ka ikviens ar laiku atklāj savu patieso dabu.Neviens nebija ievērojis taureni, kas nosalis gulēja zem pirmajām sniega pārslām, jo bija izlidojis, noticot pavasarim.
* * *Arī es ticēju, ka nodzīvot labi dzīvi var, iestādot koku, izaudzinot bērnu un nositot čūsku. Tad atklāju, ka patiesībā jāiziet caur tumsu. Visa dzīve ir cenšanās iziet caur tumsu un, ja ir izdevies nokļūt tur – otrajā pusē, gaismā, tad nodzīvots labi. Stāvu un mīņājos pie tumsas sliekšņa un nespēju spert tālāk soli. Bailes kā tumšs ēnveidīgs tēls aizzib gar acu kaktiņu un izgaist istabas, kurā esmu paslēpies, sienā. Savulaik Jūda izgāja naktī, bet neiznāca. Paklupa aiz sava skūpsta Jēzum. Varbūt tumsas ir daudz vairāk nekā gaismas un laušanās caur to notiek mūžības ilgumā, kas ir maksa par īsa mirkļa baudīšanu gaismā? Vai tas tā vērts? Atkal ēnainais tēls parādās un aizslīd līdz otrai sienai. Melnais princis ir atdzīvojies un liek saprast, ka zārks tiešām nevar palikt tukšā, tikai ne viņam tur gulēt. Tumsa ir mūžīga, un viņš mūžīgs. Tad kāda jēga likties caur tumsu, ja palikšu tur. Kāds man grib piedāvāt 30 sudraba grašus, lai palieku tumsā. Tad tā par mani apžēlotos. Tā saplūdīšu ar nakti un par mani, ka esmu, neviens neuzzinās. Iztrūkstos, jo kāds pieklauvē pie loga. Tas ir ziedošs ābeles zars. “Nāc ārā! Es tikko salnai smejoties atbildēju ar vēl baltāku savu ziedu kupenu,” aicina ābele. Es paklausīju ābelei.Un tad notika, kā iesākumā bija teikts – biju saminis aiz tumsas sliekšņa čūsku, iestādīju koku un audzināju bērnu. Tas jau bija otrpus tumsas – gaismā.
KlavierkoncertsUn tad viss ārējais izgaisa. Pazuda dārgo smaržu aromāts, izzuda lepnie tērpi, grimi un kaklarotas, un cilvēki zālē salapoja, saziedēja kā nu kurais – cits pārvērtās ziedošā ābelē, cits baltā ķirsī, citi kļuva par ceriņkrūmu, ievu, bet zāles grīda pārvērtās koši zaļā zālē. Pianists spēlēja, un skaņās kā ražīgā lietū viss uzburtais dārza košums kļuva vēl krāšņāks. Neviens vairs nebija sevī, čaulas tika sadrupinātas, ziedošie koki cits citam pretim atvēra ziedus.Izskanēja pēdējie akordi un iestājās klusums, kas it kā svētīja nule uzradušos dvēseļu dārzu.Ārpus šī ziedoņa bija palicis tikai pats pianists – ar sadegušu sirdi un pelnu pilnām acīm.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Es biju sācis kāpt kalnā

Kategorijas