No viņa darba atkarīga simtiem ļaužu labsajūta

2010. gada 8. novembris 08:22

2573

No viņa darba atkarīga simtiem ļaužu labsajūta

Kad valsts svētku priekšvakarā Smiltenes novada dome pasniegs savus apbalvojumus, uz sarīkojumu ar ziediem rokās dosies arī vairāki iedzīvotāji no Limbažu un Rīgas ielas daudzstāvu namiem. Viņi sveiks cilvēku, kuru paši izvirzīja novada Pateicības rakstam, - savu sētnieku Vladimiru Utrecki.

Viņam apbalvojums ir pārsteigums, smaida radiniece, Latvijas Nedzirdīgo savienības zīmju valodas tulce Aiva Šilinska. Intervija notiek tulces klātbūtnē, jo Vladimirs kopš dzimšanas nedzird un par sevi un savu darbu stāsta zīmju valodā.

Labāku sētnieku nemaz nemēdz būt. To vienā balsī par viņu apgalvo aptaujātie Limbažu ielas daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji un Vladimira darba devējs Smiltenes novada pašvaldības uzņēmums "Smiltenes NKUP". Arī "Smiltenes NKUP" ieteica savu darbinieku novada godalgas saņemšanai. "Ļoti patstāvīgs sētnieks. Ekonomiski izmanto darbarīkus. Labāk strādāt nemaz nevar," slavē uzņēmuma ainavu tehniķe Baiba Rubene.

Vladimirs tīra Smiltenes "8CBR" mikrorajona ielas, kur atrodas Limbažu ielas 3., 5, un 10. nams un Rīgas ielas 8. un 10. nams, un to pagalmus. Tās visas ir daudzdzīvokļu mājas, kuru iedzīvotāju labsajūtu ļoti ietekmē ikdienišķais sētnieka darbs. Vladimiram veltītas uzslavas birst cita pēc citas.

Kad pirms pieciem gadiem viņš, būdams bezdarbnieks, šajā mikrorajonā nolēma pastrādāt par sētnieku tikai mēnesi un pēc tam meklēt citu darbu, iedzīvotāji viņu projām nelaida.

Strādā ar smaidu, nevis īgņojoties

Vladimira darbu cilvēki slavē, jo viņš izdara vairāk, nekā sētniekam pienāktos. Inga Priedīte no Limbažu ielas 5 ievērojusi gan ziemā rūpīgi iztīrītos un nokaisītos platos celiņus gar mājām un uz atkritumu konteineriem, gan rudenī no ceriņu krūmiem līdz sīkumam izlasītās nobirušās lapas.

Iepriekšējo divu sētnieču darbu nevarot pat salīdzināt.

"Pirmo reizi redzu salīdzinoši jaunu cilvēku, kurš strādā tik apzinīgi. Visu padara kārtīgi, savlaicīgi, ar smaidu, nevis īgnumu sejā," priecājas Limbažu ielas 5. nama iemītniece Velta Tauriņa.

Kad pie viņas atnāca kaimiņiene Baiba Ločmele no Limbažu ielas 3. nama, vācot parakstus sētnieka izvirzīšanai apbalvojumam, V. Tauriņa parakstījās nešauboties, tāpat kā daudzi citi minēto namu iedzīvotāji.

Parakstu vākšanu uzņēmās B. Ločmele, kura pati gandrīz 15 gadus strādājusi par sētnieci.

"Otra tāda sētnieka, kā mūsējais, manuprāt, pilsētā nav," viņa saka par Vladimiru. "Ja ziemā snieg, viņš uz darbu nāk pat vienos naktī, lai otrā rītā cilvēki varētu iziet ārā. Nav tāda rīta, kad viņš neierastos darbā, vai ir lietus, sniegs vai vējš. Pat pēdējā cigarete, kas nomesta zālītē, tiek pacelta," stāsta B. Ločmele.

Vladimira darba diena sākas pulksten 7.00 un ilgst septiņas stundas, izņemot sestdienas, kad jāstrādā piecas stundas. Svētdiena ir brīva. Taču uz darbu jānāk arī svētku dienās, lai pie mājām izliktu valsts karogu. Tāpēc 17. novembra vakarā apbalvojuma saņemšanu sētniekam ilgi neiznāks svinēt. 18. novembrī agri jāceļas un jādodas uz darbu, lai valsts svētku dienā pie namiem plīvotu karogi.

Savējie mācās zīmju valodu

Sākot strādāt par sētnieku, Vladimirs drīz vien secināja, ka šis darbs ir smags. Sākumā domājis, - kas tad tur, aizies, saslaucīs, bet tagad brīnās, kā sievietes ar to tiek galā.

Pēc ilgākas lapu vai sniega tīrīšanas nogurst rokas. Ziemā salst kājas, bet slapjā sniegā izmirkst apģērbs. Tomēr citu darbu, piemēram, kādā rūpnīcā pie darbgalda, Vladimirs negrib strādāt. Dzimis un uzaudzis laukos, mazā Nurmu ciematiņā netālu no Naukšēniem, viņš ir pieradis pie plašuma un svaiga gaisa.

Nedzirdīgiem cilvēkiem atrast darbu nav arī viegli, un, ja tas izdodas, tad lielākoties mazkvalificētos amatos. Smiltenē savulaik atvērtais Latvijas Nedzirdīgo savienības (LNS) mācību un ražošanas uzņēmums, kurā kādreiz strādāja arī Vladimirs, jau pirms daudziem gadiem ir likvidēts. Ir arī kāda cita problēma.

Tulce A. Šilinska stāsta, ka vienam dzirdes invalīdam Latvijas valsts apmaksā tulka darbu tikai 12 stundas gadā. Tas ir pat ļoti maz, jo bez zīmju valodas pratēja klātbūtnes nedzirdīgie sabiedrībā, arī darba kolektīvā, faktiski ir izolēti.

"Nedzirdīgie var strādāt dažādās jomās. Ja viņiem parāda, viņi izdara savu darbu, bet valdības vīri uzskata, ka nedzirdīgais nevar to darīt. Tā ir problēma," atzīst Aiva.

Vladimirs pilnīgā klusumā dzīvo kopš bērnības. Nedzirdīgi ir arī viņa tuvinieki: abi vecāki, divi brāļi un divas māsas. No kuplās ģimenes problēmu ar dzirdi nav tikai vienai Vladimira māsai.

Lai sazinātos ar Vladimiru, zīmju valodu iemācījusies viņa dzīvesbiedre Žanete un pamatžestus apguvis abu dēls Ivo. Vladimirs un Žanete dzīvo kopā 17 gadus. Žanete draudzējas ar Vladimira māsas meitu Aivu Šilinsku, un tā arī viņi iepazinās.

Aiva pati pārvalda zīmju valodu profesionālā līmenī, bet atzīst, ka nav viegli to iemācīties, it īpaši cilvēkam no malas. Ne velti Latvijā esot tikai kādi 12 zīmju valodas tulki. "Ir jādzīvo attiecīgā vidē. Mana mamma nedzird, tāpēc es zīmju valodu sāku mācīties jau bērnībā, un tā man ir otra dzimtā valoda," saka jaunā sieviete.

Ja vajag, ir gruzīns - pārdevējs

Aiva strādā par tulku LNS Smiltenes reģionālajā biedrībā, kas mājvietu atradusi vienā no Līvānu mājām Gaujas ielā. Biedrību vada Lida Šilinska, katru pirmdienu un ceturtdienu kopā pulcējot Smiltenē dzīvojošos nedzirdīgos, arī Vladimiru.

Tad pēcpusdienās biedrībā notiek dažādi informatīvi pasākumi, lai cilvēki uzzinātu par jaunumiem Latvijā un pasaulē. Vladimirs stāsta, ka Latvijas televīzijā ziņas ar surdotulkojumu rāda tikai reizi dienā, pulksten 18.00. Citu raidījumu nedzirdīgajiem diemžēl nav.

Politika Vladimiram gan diez ko neiet pie sirds. "Pilsoņa pienākumu izpildīju, uz 10. Saeimas vēlēšanām aizgāju, un tas ir viss. Nav ticības valdībai. Sola, sola, bet nekas nenotiek," spriež vīrietis. Toties viņš labprāt iesaistās LNS rīkotajos pašdarbības festivālos un spēlē teātri. Pērn vasarā festivālā Ventspilī smilteniešu iestudētajā lugā ar panākumiem attēlojis gruzīnu tautības pārdevēju.

Vladimirs par dzīvi nesūkstās, ar dzirdes zaudējumu ir apradis kopš agras bērnības un par to nedomā, stāsta Aiva.

"Ja nebūtu nekādas naudas, pat valsts pensijas, tad viņš vairāk pārdzīvotu. Tagad ir ienākumi, ir darbs," piebilst radiniece.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

No viņa darba atkarīga simtiem ļaužu labsajūta

Kategorijas