Arturs Goba: Audzēšanas prieks

2010. gada 25. oktobris 12:48

5368

Kamēr politiķi ķīvējas savā starpā, mēģinādami jaunajā valdībā sakrustot ezi ar slieku, tikmēr tauta dzīvo tālāk savu dzīvi, ikvienam rūpējoties par savas ģimenes dienišķo maizi.

Jau pavasarī pēc dāsnās murķeļu ražas zinātāji prognozēja bagātīgu baraviku ražu. Un nelīdzēja to cilvēku vaimanas, kuri ieraduši vaimanāt avansā, pareģojot totālu bada gadu, jo baraviku un arī citu sēņu saauga tā, ka varēja izkaptīm pļaut.

Tiesa, šogad āboli bija tikai tajos dārzos, kur pirms gada to nebija. Protams, izauga arī profesionāļu dārzos, kuros stādītas pundurābeles. Dīvainā kārtā pieticīgs bija upeņu devums, bet zemeņu ziedus nomaitāja skābie lieti, domājams, tiem saistība ar Īslandes vulkāna pelniem. Interesanti arī tas, ka manā hektārā, kur agrāk skaitījās ganības, šovasar varenu ogu klājienu demonstrēja pieticīgās spradzenes.

Šo izcili aromātisko ogu mūsdienās paliek aizvien mazāk, jo visas piemērotās vietas aizaug briksnājā.Tā kā drīzumā tauta uzzinās, ko īsti nozīmē noslēpumainie svešvārdi "fiskālā konsolidācija", tad visiem mazdārziņu kopējiem derētu priecāties par bagāto kartupeļu un gurķu ražu - gan jau pārziemosim ar sagādātajiem krājumiem, protams, ja būsim čakli pasēņojuši.

Vienmēr atradīsies tādi gudrinieki, kuri vasaras laikā pirkstu zemē nav iebāzuši, tāpēc audzētājiem būs jāuzmanās, lai bezizejā nokļuvušie nemēģina "konsolidēt" mūsu ziemas krājumus.

Šajā gadījumā gribu pastāstīt par saviem eksperimentiem un atradumiem, mēģinot mazdārziņā izaudzēt kaut ko retāku un neparastāku. Mūsu klimats diktē savus noteikumus, tāpēc tradicionālās kultūras un šķirnes stipri ierobežo dažādību. Izrādās, ka pārāk daudzas dārza kultūras mēs nemaz nepazīstam, gluži kā mūsu senči nepazina kartupeļus un tomātus.

Pazīstamo augu varietātesAizvadītajā vasarā lieliski padevās ķirbji un kabači. Par ķirbju daudzveidību varu bilst, ka sviesta ķirbis, kam augļi bumbierveida un nelieli, manā komposta kaudzē tā satrakojās, ka no trim dēstiem izauga 24 skaistuļi.

Savukārt kabaču dažādību latvieši nupat sāk apgūt, jo cukini tikai pirms nedaudziem gadiem sāka izkonkurēt tradicionālās šķirnes. Pirmo reizi Smiltenē laimējās nopirkt garaugļu cukini 'Romanesco', un nekas cits nav salīdzināms ar šo šķirni. Krūms ražo ilgi un bagātīgi, augļi tievi un gari, zaļi ar bālākām svītrām. Šādas "desas" ērti griezt ripiņās cepšanai - īsts gardums.

Jau otro gadu audzēju apaļos kabacīšus, kas neaug lieli. Ir gan zaļaugļu, gan dzeltenās šķirnes - dūres lieluma bumbuļus vislabāk cept cepeškrāsnī, iepriekš tos pildot ar visādiem pildījumiem.

Ļoti vēlējos izmēģināt kādu ļoti agrīnu gurķu šķirni, kas nākusi no Ziemeļamerikas. Pēc kādas firmas kataloga studēšanas ar laipna drauga palīdzību iemantoju šķirni 'Straight Eight'. Laba šķirne, ražoja bagātīgi un ilgāk par citām. Tomēr par agrīnumu mūsu klimatā nelon sajūsmināties, jo vienā laikā sētie konservu gurķīši 'Marcia RZ', ko izplata kāda vācu firma, sāka ražot par nedēļu agrāk. Mazie īkšķīši patiešām lieliska manta konservēšanai, kaut labi garšo arī svaigi. Ātri beidz ražot.

No tomātiem iepriecināja agrīnā šķirne 'Betalux' - zemi, drukni augi, jo daudzas mūsdienu šķirnes grib tiekties debesīs.

Daži vārdi par iespējām Latvijā audzēt soju. Pārtikas veikalos nopērkamās sēklas audzēšanai nav piemērotas - būs vai nu vēlīna šķirne, vai arī ģenētiski modificēta, kas audzēšanas beigu stadijā miglota, lai sēklas nedīgtu.

Tā kā Smiltenē bija nopērkama ļoti agrīna šķirne, nolēmu izmēģināt. Kaut kādu iemeslu dēļ uzdīga tikai piecas sēkliņas, augi zarojās ļoti kupli, katram stādam līdz simts mazu pākstiņu. Plantācijās soju miglo, lai nobirst lapas, tad vieglāk novākt. Mazdārziņos, protams, jāvāc ar rokām un pākstiņas jāžāvē - krietna ņemšanās, bet pensionāriem der pamēģināt. Jāiegaumē tikai viens noteikums - augs no auga drīkst atrasties ne tuvāk par 20 centimetriem.

No Vācijas saņēmu dīvaina auga sēklas, grāmatā "Derīgi augi" to latvisko kā kardonu. Pirmajā gadā izaug lielu dekoratīvu lapu rozete. Ja izdodas pārziemināt, tad nākošajā pavasarī var atstāt, lai izzied kā varena auguma puķe, bet var arī lapas izbalināt zem melna agrotīkla, tad baltie lapu kāti esot ēdami līdzīgi artišokiem.

Austrumzemju brīnumiEsam jau iepazinuši Pekinas kāpostus, kurus ēdam salātos. Ja šos kāpostus sēj ļoti agri, tad tie ir paši pirmie lapu salāti. Viens otrs jau izmēģinājis rukolu - specifiskas garšas lapu salātus. Ja rukolu sēj pavēlu un pārziemina, tad otrajā pavasarī izaug patiešām kupla lapu rozete.

Veikalos jau nopērkamas sēklas kāpostaugam ar nosaukumu 'Pak Choi'. Tumši zaļās lapas lietojamas vispusīgi, agri sētie augi izzied. Šai kultūrai Amerikā parādījies hibrīds 'Toy Choi' - ļoti ātraudzīgs kāpostaugs, lapas lielākas nekā pamatformai. Ziedkopas pēc parādīšanās var izkniebt.

Ja kāds audzē šo kultūru, tad pārējie ķīniešu un japāņu brīnumi - 'Tatsoi', 'Thoi Sim' un citi ir gandrīz lieki, jo iepriekšminēto nepārspēj.

No Vācijas biju saņēmis sēklas augam, ko dāvinātāja sauca par sinepju kāpostu. Noskaidroju, ka pareizi to sauc 'Kamatsura'. Lapas tik lielas kā cukurbietei, ar vieglu sinepju garšu. Delikāts augs, lietojams vēl pēc salnām. Agri sējot var iegūt sēklas. Var ēst svaigus, var sautēt vai vārīt zupās.

Vēlai ražai tas trūkums, ka tad dārzs pilns ar visādām ēdamām lapām. Starp citu, ieteicu audzēt gan parastos spinātus pavasarim, gan Jaunzēlandes spinātus, kas lietojami visu sezonu. Tāpēc nebūsim konservatīvi, paplašināsim savu ēdienkarti!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Audzēšanas prieks

Kategorijas