Ērģemietis Jānis Vilisters patiesus notikumus pagastā iemūžina literāros stāstos
Savulaik angļu rakstnieks un dramaturgs Oskars Vailds ir teicis, ka jebkura māksla ir nozīmīga tikai tad, ja autoram pašam patīk tas, ko viņš dara. Ar to rakstnieks norāda, ka, tikai rakstot savam priekam, bet ne speciāli publicēšanai vai pildot pasūtījumu, var radīt kaut ko vērtīgu un galu galā garīgi pilnīgot pats sevi.
Šie vārdi ienāca prātā, tiekoties ar Ērģemes pagasta "Roziņu" māju iedzīvotāju Jāni Vilisteru, kurš daudzus gadus, nebēdājot par to, vai viņa darbi kaut kad tiks publicēti, raksta stāstus savam priekam. Nupat gan pensionārs ir pabeidzis arī romānu "Kastaņu pilsēta", kas uzrakstīts biezā kladē. Kaut J. Vilisters raksta jau daudzus gadus, no viņa darbiem pirms krietna laika tikai viens stāsts "Mūžs zem putnu ceļa" ar vairākām nodaļām turpinājumos publicēts mūsu laikrakstā.
"Rakstīšana ir mans vaļasprieks. To darot, es pat savā ziņā relaksējos, no pašreizējās ikdienas ar visām tās rūpēm garīgi pārceļoties uz aprakstīto notikumu laiku," saka J. Vilisters.
Stāstos apraksta patiesus notikumus
Savos stāstos J. Vilisters apraksta notikumus, kurus dzīvē pats redzējis un piedzīvojis. Jau pieminētajā stāstā "Mūžs zem putnu ceļa" katra nodaļa veltīta kādam patiesam notikumam Ērģemes dzīvē. Tie attēloti autora interpretācijā ar izdomātiem cilvēku vārdiem.
"Esmu atainojis notikumus, kuros attēloto varoņu prototipi vēl ir dzīvi, un arī tādus, kuros aprakstītie cilvēki jau ir aizsaulē. Liela daļa no šiem notikumiem piedzīvoti kara laikā. Cita starpā, es savos stāstos esmu parādījis arī to, ka visi vācieši nebūt nebija nežēlīgi zvēri, kā tas aprakstīts vairākos padomju laika romānos, bet gluži cilvēcīgi. Atradās gan, kas man tādu rakstīšanu pārmeta, bet es atainoju to, ko pats biju piedzīvojis," stāsta J. Vilisters.
Kara gadi dziļi palikuši atmiņā
Kad karš vēlās pāri Latvijai, Jānim bija septiņi gadi. Bērnībā visas lietas tiek uztvertas jūtīgāk, kur nu vēl, ja jāpiedzīvo frontes virzīšanās pāri dzimtajai pusei. Tādēļ arī vīram daudz kas palicis atmiņā no kara gados piedzīvotā. Raksturojot toreiz redzēto, Jānis min tikai vienu vārdu: "Briesmīgi." Vēl šodien viņš acu priekšā redz sadegušus tankus, cilvēkus, turklāt atmiņu aina ir tik spilgta, it kā viss būtu noticis vakar.
"Mamma man tos skatus neļāva skatīties un vilka projām, bet tāpat jau šo to redzēju. Visstrakākā tanku kauja notika Turnā. Tur vācieši krievus ievilināja slazdā. Krievu tanki aizbrauca līdz Dakstu tiltam, un pēc tam visi palika Turnā," atminas pensionārs.
Viņa atmiņas uzklausījuši arī vēstures skolotāji, lai patiesāk bērniem izskaidrotu kauju norisi Ērģemes pusē. Jānis atceras kauju, kurā vāciešiem izdevās uzvarēt, par ēsmu izliekot mucu spirtotā dzēriena. Tas noticis pie Ķemeres. Novietojuši mucu, vācieši netālu ierīkojuši slēpni. Krievi, ieraudzījuši degvīna mucu, metušies pie tās un tur arī lielākā daļa izslāpušo palikusi.
"Kad kaujas tuvojās, žandarmi braukāja pa mājām un lika doties projām, jo palikšana varētu mums būt liktenīga. Kravājām mantas pajūgos, un, kad izbraucām no sētas, tieši tajā vietā, kur pirms tam stāvēja rati, sprāga divi šāviņi," atceras Jānis.
Pret vietējiem iedzīvotājiem vācu karavīri izturējušies solīdi. "Kad vācieši ieradās Ērģemē, katrai sētai bija kaut kas jādara viņu labā. Tā kā mana vecmāmiņa prata vācu valodu, mūsu ģimenei vajadzēja ēdināt divus virsniekus. Viņi ieradās paēst katru vakaru. Dienā viņiem sievietes sacepa gaļu, olas, bet mums izvārīja putru. Taču vācieši gaļu un olas atstāja mums, bet paši ēda putru," stāsta Jānis.
No veterināra par tankistu
Pēc kara viņš izvēlējās apgūt veterinārfeldšera profesiju, bet pēc tam sekoja dienests padomju armijā. Smejies vai raudi, bet slikto latviešu valodas zināšanu dēļ padomju armijnieki Jāni nosūtīja uz tankistiem tikai tādēļ, ka viņš bija veterinārfeldšeris.
"Uzzinājuši, kur esmu mācījies, armijnieki secināja - ja tehnikumu esmu beidzis, tātad pārzinu tehniku. Tā izdomājuši, krievi mani iesēdināja tankā. Nodienēju savu termiņu kā tankists, turklāt ieguvu tankista pirmo klasi. Kad atgriezos, gribējās vairāk nopelnīt, tādēļ pēc kursu pabeigšanas sāku strādāt par elektriķi. Tā pa stabiem nokāpelēju 25 gadus. Darba gaitās esmu izbraukājis visu Latviju," stāsta I. Vilisters.
Rakstīt sācis tehnikumā
Interese par literatūru un rakstīšanu Jānim radās, mācoties tehnikumā. "Man bija ļoti laba literatūras skolotāja Anna Siliņa. Lasot manus domrakstus, viņa itin bieži noteica, ka man rakstīšana izdodoties gluži labi. Sāku arī pats pamēģināt kaut ko sacerēt un to turpināju darīt armijā. Tā man rakstīšana kļuva par daļu no dzīves," secina J. Vilisters.
Tēmu rakstīšanai turpmākajos gados netrūka, jo elektriķa gaitās, krustām šķērsām izbraukājot visus Latvijas novadus, daudz kas pieredzēts. Atrast kādu izdevēju savu darbu iespiešanai Jānis īpaši nav centies. "Man tas nav galvenais. Jā tā būtu, es jau sen to būtu izdarījis. Vienīgi jūsu laikrakstam atnesu vienu stāstu, jo domāju, ka šejieniešus interesēs kādreizējie notikumi novadā," saka autors.
Savā līdz šim pēdējā darbā - romānā "Kastaņu pilsēta" - autors attēlo laiku no 1957. līdz 1991. gadam. Visus atainotos notikumus rakstītājs attēlo caur vienas personas dzīves gājumu. Jānis atzīst, ka tā viņam ir vieglāk risināt sižeta līniju un parādīt izmaiņas sabiedriskajā dzīvē. Laika gaitā esot sarakstīts daudz darbu, bet neesot tikai vēl pārrakstīti. "Man ļoti patīk aprakstīt dabu, jo tā Latvijā ir ļoti skaista. Vajag tikai tajā dziļāk ieskatīties, lai saprastu, ka nekur citur tādas vietas kā Latvija nav," saka J. Vilisters.
Tic labā uzvarai
Rakstot par notikumiem, cilvēkiem, autors attēlotajām norisēm dod arī tiešāku vai netiešāku vērtējumu. Pieredzēts ir daudz, jo darba gados labi iepazīta ne tikai Vidzeme, bet arī Zemgale, Kurzeme un Latgale. "Agrāk Latvija bija ļoti sakopta. Visapkārt pletās apstrādāti lauki, bija daudz apdzīvotu māju. Tagad ainava izmainījusies. Lauki kļuvusī tukši, redz daudz aizaugušu platību. Tur kur es dzīvoju, divu kilometru rādiusā vairs nav 25 ēku. Tas nomāc," atzīst J. Vilisters.
Viņš uzskata, ka daudz ļauna tautai nodarījusi padomju ideoloģija, jo iepriekšējā iekārtā cilvēku iniciatīva tikusi slāpēta, patstāvīga darbība nebija atļauta un laika gaitā tas nav palicis bez sekām. "Tomēr es ticu, ka labais mūsos ar laiku uzvarēs un arī Latvijā dzīve būs laba. Labais uzvar vienmēr un diezin vai attiecībā uz mūsu zemi būs kāds izņēmums," saka J. Vilisters.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19