Gunita Gindra: “Pedagoga ikdiena ir kustība, kurā jātiek līdzi laikam.”

2010. gada 4. oktobris 10:15

2589

Gunita Gindra: “Pedagoga ikdiena ir kustība, kurā jātiek līdzi laikam.”

Par Valkas ģimnāzijas direktores vietnieci mācību darbā Gunitu Gindru kolēģi zina teikt tikai labus vārdus. Direktore Lilita Kreicberga atzīst, ka par Gunitu kā skolotāju varot stāstīt pat 10 stundas.

Viena no galvenajām viņas īpašībām esot atsaucība un uzņēmība."Gunita ir cilvēks, kas ar smaidu spēj gāzt kalnus. Nekad neesmu redzējusi viņu dusmīgu. Skolotājai vienlīdz svarīga ir gan skola, gan ģimene, un var tikai apbrīnot viņas prasmi veltīt laiku un rūpes abiem. Viņa ir arī 8. klases audzinātāja, un esmu pārliecinājusies, ka bērniem tāda skolotāja ļoti patīk," apliecina L. Kreicberga.

G. Gindra ar smaidu atzīst, ka savulaik pati, sēdēdama skolas solā, bijusi stingri pārliecināta - lai nu kas viņa būs dzīvē, bet tikai ne ārste vai skolotāja. "Tagad esmu pārliecinājusies, cik pareizs ir teiciens - nekad nesaki nekad," apliecina skolotāja.

Darbs ir īstā profesijas skolaGunita piebilst, ka pat vidusskolā, rakstot sacerējumu par nākotnes profesiju, viņai vēl nav bijis skaidrs, kādu specialitāti gribētu apgūt. "Pēc skolas beigšanas sapratu vien to, ka jāiestājas kādā augstskolā. Tā kā māsa mācījās tagadējā Liepājas universitātē, tad arī es nolēmu turp doties. Izvēlējos sākumskolas pedagoģijas programmu ar domu, ka to būs vieglāk apgūt. Tā bija mana pirmā specialitāte," saka pedagoģe.

Pēc augstskolas G. Gindra sāka strādāt Valkas bērnudārzā "Pumpuriņš". "Tad jutu, ka man tomēr tuvāks ir skolotājas darbs, jo ļoti patika bērniem kaut ko mācīt. Pēc kāda laika mani uzaicināja strādāt par sākumskolas pasniedzēju Ērģemes pamatskolā. Mācīju 1. klases audzēkņus. Neko tādu nebiju darījusi, bet viss šķita interesanti. Pēc manas pārliecības, pats darbs ir īstā skola profesijas apguvei, jo augstskola sniedz tikai teorētiskās zināšanas," stāsta G. Gindra.

Pēc dažiem gadiem, kļūstot par mācību pārzini skolā, Gunita atkal iestājās Liepājas universitātē un ieguva latviešu valodas un literatūras pasniedzējas specialitāti. "Kad nolēmu tā pa īstam sākt strādāt pamatskolā, mani uzaicināja darbā uz Valkas ģimnāziju. Beigu beigās piekritu. Sākums gan bija grūts. Tās lietas, ko izdarām nelielā skolā, dažkārt gluži citādāk jākārto lielā mācību iestādē. Bija citas tradīcijas un prasības, bet galu galā kopš 2003. gada esmu te," saka G. Gindra.

Arī skolotājs ir cilvēksUz jautājumu, vai mūsdienās viegli būt par skolotāju, Gunita atbild ar pretjautājumu: "Kur un kas vispār ir viegli?" Pēc viņas domām, skolotāja darbu nevar saukt ne par vieglu, ne arī par grūtu. "Pedagoga ikdiena ir kā mūžīga kustība, kurā jātiek līdzi laikam. Mūsu profesijā nevar stāvēt uz vietas. Visu laiku par kaut ko ir jādomā. Reizēm šķiet, ka atrodamies kā ritenī.

Dažkārt no tā visa pārņem nogurums. Spēku dod apziņa, ka pastāvīgi atrazdamies aktīvā pozīcijā, jūtamies jauni. Mūsu darbā zināšanu ieguvei nevar pielikt punktu, tā sakot, visu vajadzīgo esmu iemācījusies, un punkts. Skolotāja profesijā tas ir nepārtraukts process," skaidro direktores vietniece.Nu jau pagātnē aizgājuši tie laiki, kad skolotājs bērnu uztverē bija visu zinošs un neapstrīdams.

"Arī mēs esam tikai cilvēki un visu nevaram zināt. Jāspēj atzīties, ja kaut ko nezinām, un bērniem jāliek saprast, ka mācīšanās ir mūžīgs, meklējumu pilns process. Dažkārt skolotāji baidās atzīt, ka kaut nezina vai ir kļūdījušies, bet tas ir tikai cilvēcīgi," apliecina G. Gindra.

Gribu zināt, vai arī viņa uzskata, ka, lai kļūtu par skolotāju, nepietiek tikai ar augstskolas diplomu, jābūt arī talantam. "Tā jau saka - skolotājs vai nu ir vai nav. Pēc manām domām, šajā profesijā pati svarīgākā ir mīlestība pret bērniem.

Ja sev pretim proti ieraudzīt ziņkāras acis un tajās mazā cilvēciņa pasauli, nevis objektu, kam noteiktā laikā jāiemāca plānotā viela, tad esi skolotājs. Esmu pārliecināta par to - ja šis darbs nerada prieku un nepatīk, tad labāk mainīt profesiju," uzskata G. Gindra.

Pēc Gunitas domām, skolotājam visu laiku acu priekšā jāpatur labais, kas ir katrā bērnā. "Mūsu darbā lielu daļu aizņem kļūdu meklēšana skolēnu veiktajos uzdevumos. Tādēļ jāuzmanās, lai mēs savā darbībā nenoslīdētu tikai līdz nepareizas rīcības un kļūdu meklēšanai, bet redzētu arī to, kas ir labs.

Skolotājs arī ir tikai cilvēks un nebūt pats visu laiku rīkojas un jūtas ideāli. Visādi iet. Nav tā, ka skolotājam visas dienas aizrit ar smaidu sejā. Kādreiz ir melni brīži, un dažkārt tie krājas, ka šķiet, nav vairs izturams. Es īsti nepiekrītu uzskatam - lai kas būtu noticis paša pedagoga dzīvē, klasē viņam bērnu priekšā jāstāv ar gaišu smaidu un jādomā tikai par mācāmo tēmu.

Protams, stundā jāiet un jāprot savākties, bet, ja tomēr viss nenotiek, kā vajadzētu, var pateikt - esmu tikai cilvēks un tādu vai šādu iemeslu dēļ mums šodien viss nenotika, kā gribētos," stāsta Gunita.

Prieku rada audzēkņu veiksmesTomēr visu atsverot gandarījums, redzot, ka skolēni ir sapratuši un labi apguvuši mācāmo priekšmetu. "Tas ir tas, kas mūs šajā profesijā priecē. Tieši stundās panāktais dod gandarījumu un motivāciju, kādēļ mēs šeit esam un strādājam. Man tagad šo mirkļu ir mazāk, jo lielākoties jānodarbojas ar administrēšanas pienākumiem, bet kas uzticēts, tas jādara," saka G. Gindra.

Viņa atceras savus pirmo klašu audzēkņus Ērģemē, no kuriem tagad jau dažiem ir sava ģimene un bērni. "Skolotājam vienmēr ir prieks par bijušo audzēkņu sasniegto. Un tām nemaz nav jābūt augstām skolām un amatiem. Man ir prieks arī tad, ja kādreizējiem audzēkņiem vienkārši ir veiksmīga dzīve," apliecina skolotāja.

Cenšas būt optimistePedagoga darbā galvenais ir bērnos izaudzināt cilvēku. Par kādiem cilvēkiem bērni kļūs, tāda būs arī mūsu valsts. Tieši tādēļ skolotāja darbs uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem. Diemžēl pie varas esošie politiķi to ne vienmēr saprot. Par vienaldzību pret izglītības attīstību sabiedrība ne reizi vien ir kritizējusi varas pārstāvjus.

Vēlos uzzināt, kāda ir G. Gindras attieksme pret valdības izglītības politiku. "Man dažkārt, klausoties ziņas, ir kauns par to, kā iet mūsu valstī. Taču patiesībā jau sūkstīties varam no rīta līdz vakaram, bet no tā labāk nekļūs. Es cenšos sevī saglabāt optimismu, cerot, ka ar laiku viss nokārtosies. Tāda ir lielākā daļa pedagogu, jo daudzi norij rūgtumu un turpina strādāt. Daļēji tas ir tādēļ, ka lielai daļai no mums darbs ir sirdslieta, jo, kā jau teicu - grēks ir strādāt skolā, ja tas jādara sakostiem zobiem," stāsta Gunita.

Tā skolotāja uzskata tādēļ, ka pedagogam savā profesijā ne tikai jāzina mācāmais priekšmets, bet jābūt arī psihologam un dažkārt sociologam. Jāiemācās pazīt savus audzēkņus. "Lai kādas arī būtu izglītības reformas - nepareizas vai pareizas, īsts skolotājs zinās savu audzēkņu spējas un atklās virzienu, kurā katrs no viņiem varētu būt noderīgs. Mēs nedrīkstam savā darbā būt tikai roboti, kas rīkojas pēc plāna, jo skolas dzīvē dažkārt vislabākie plāni sabrūk kā kāršu namiņš," apliecina skolotāja.

Spēku darbam atrod ģimenēGunita atzīst, ka spēku ikdienas darbam atrod un atjauno ģimenē. "Tā ir vieta, kur es atgūstu otro elpu un varu atkal nākt un veikt savus ikdienas pienākumus. Man ir divas meitas - Alise mācās 11. klasē, bet Ancei ir divarpus gadi. Pie viņas arī varu sevi gluži emocionāli pārbaudīt un atkārtoti apgūt pasaules skatījumu ar bērna acīm. Ir jau tā, ka darbs mūs sevī ierauj līdz ausīm, jo ne velti saka - ja gribi būt skolotājs, ej klosterī. Patiesībā tik traki nav.

Tās lietas jāprot sabalansēt. Man ļoti patīk ar ģimeni kopā ceļot. Vasarās bieži dodamies ceļojumos. Kad vēl nebija Ances, reiz ar vīru Andri divatā bijām aizbraukuši uz Turciju un nožēlojām, ka nepaņēmām Alisi, jo viņas mums tur pietrūka. Pēc tam, cik vien varējām, centāmies atpūsties kopā. Šovasar gan mazāk iznāca kaut kur aizbraukt," stāsta Gunita.

Spēju atrast katram savu spēka avotu, kur atjaunot enerģiju ikdienas darbam, G. Gindra Skolotāju dienā novēl ikvienam pedagogam.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gunita Gindra: “Pedagoga ikdiena ir kustība, kurā jātiek līdzi laikam.”

Kategorijas