Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kad pavasarī sadīga kolhoza sējumi, sirdī jutās kā Brīviņu saimnieks

Sandra Pētersone

2010. gada 27. septembris 08:17

3570
Kad pavasarī sadīga kolhoza sējumi, sirdī jutās kā Brīviņu saimnieks

Pāri Blomes ciematam augstu padebešos sakliedzoties projām lido dzērves. Rudens noskaņa jūtama arī tepat uz zemes, blomēnieša Andra Āgara sētā. Pagalmā blakus glītai koka lapenītei ābeles zaros kārdinoši sarkani un lieli gozējas āboli. Aiz saimniecības ēkas vīd norakts tupeņu lauks.

Kopš Andris Āgaris pirms gada aizgāja pensijā, viņš beidzot var veltīt laiku saviem darbiem un nesteidzīgi izbaudīt dabas ritumu. Uz priekšu vairs nedzen kolhoza un pagasta darbi. Gandrīz 30 gadi no mūža ir atdoti lauksaimniecībai, bet 20 - Blomes pagastam. Šomēnes Andris ģimenes un radu lokā svinēja 70. dzimšanas dienu.

Pagasta ļaudis, kuri labi pazīst Andri Āgaru, teic, ka saimnieciskajam blomēnietim darbs savulaik bija visa dzīve un viņš strādāja ar maksimālu atdevi. "Goda cilvēks, uz kuru varēja paļauties. Ja uzņēmās darbu, tad līdz gala rezultātam. Būdams labs organizators, ap sevi sapulcināja labu komandu, nozares speciālistus," atceras bijušie kolēģi pašvaldībā.

Beidzot var dzīvot sevAndris gan secina, ka ieradums vērtēt notikumus Blomes pagastā ar saimnieka aci tagad ir pazudis. "Esmu atgājis malā un jūtos brīvs. Pašam mājās ir visādi darbi, kam agrāk nekad nebija laika pievērsties. Kolhoza laikā kā no rīta aizbraucu, tā mājās biju tikai vēlu vakarā," atceras pensionārs.

Nu viņš no sirds var arī nodoties vaļaspriekam - gan ziemā, gan vasarā stundām ilgi nozust Peipusa ezera plašumos un makšķerēt zivis. Tur ir cita pasaule, kurā var ļoti labi atpūsties. Sieva reizēm pat baroties, ka ledusskapis ar zivīm jau pilns, bet makšķernieka "asinis" ir spēcīgākas par praktiskiem apsvērumiem. Nesen atkal bijis Peipusā. Iebraucis ezerā ar laivu, un trāpījies pamatīgs loms. Kopā ar dēlu noķēruši 30 kilogramus skaistu, prāvu asaru.

Aizgājis pensijā, Andris dzīvo ar gandarījuma sajūtu par to, ka līdzšinējie gadi nav nodzīvoti velti. Aiz muguras palikuši redzami darbi, kas devuši labumu pagasta ļaudīm.

Dzīve gan varēja izvērsties citādāka, ja vien Andra māsa savulaik no Āgaru dzimtās puses Drustiem nebūtu aizprecējusies uz Blomi. Andris brauca ciemos, līdz beidzot uz šejieni 1964. gadā pārcēlās arī pats.

Toreiz tagadējā Blomes pagasta teritorijā bija divi kolhozi - "Uzvara" un "Sarkanā Zvaigzne". Uzzinot, ka Andris izmācījies par mehanizatoru, jaunais kolhoza priekšsēdētājs Imants Bērziņš viņam piedāvāja vadīt vienu no trijiem "Sarkanās Zvaigznes" iecirkņiem.

Kad sākumā mazos, pushektāru līdz hektāru niecīgos kopsaimniecības zemes "deķīšus" iekopa meliorācija, Blomes pusē jau pletās ap 100 hektāru plaši lauki. "Kad pavasarī sadīga sējumi, reizēm jutos kā Brīviņu saimnieks no Andreja Upīša "Zaļās zemes"," smaida Andris.

"Sarkanās Zvaigznes" laukos auga gandrīz viss - lini, cukurbietes, kartupeļi, labība. Galvenā nozare bija piena lopkopība. Iecirkņa vadītāja ierastais ikdienas skrējiens pagāja starp laukiem un fermām. Bija arī brīži, kad sirdī krājās rūgtums, piemēram, inspekcijā ieradās komunistiskās partijas rajona komitejas pirmā sekretāre, lai pamācītu, kā lietus laikā vajag zārdot sienu.

Kā skolai jaunu jumtu izsita1989. gada nogalē Andri, pašam negaidot, ievēlēja par Blomes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Pārņemot darbu, līdzi nāca tikai sekretāres, kultūras nama direktores un apkopējas personīgās lietas un izpildkomitejas zīmogs. Viss pārējais, ieskaitot komunālo saimniecību, bija kolhoza pārziņā.

Aiz gara laika jaunais izpildkomitejas priekšsēdētājs atrada atvilktnē vecu kultūras nama projektu un beidzot varēja uzlocīt piedurknes un ķerties pie darba. Piepalīdzot kolhozam, Blomes kultūras namā sākās remonts, ēkai nomainīja logus. Tad sākās Atmodas laiks. Kolhozi izjuka, daudzas lietas pārņēma pagastu pašvaldība, un uz Andra pleciem uzgūlās daudz rūpju. Piemēram, skolai vajadzēja sakārtot apkures sistēmu, lai ziemā nebūtu auksti.

Garš stāsts Andrim ir par to, kā Blomes pamatskola tika pie jauna jumta. Tas bija traks piedzīvojums ar laimīgām beigām. Viss sākās ar to, ka skolas plakanā jumta nomaiņai 50 tūkstoši latu tika apsolīti vienas partijas valdīšanas laikā, bet, valdībai krītot, remonts palika pusratā.

"Pieteicu vizīti pie toreizējās izglītības ministres Silvas Goldes," atceras Andris. "Ministrija palīdzēt nevarot, naudas nav. Pagastam jāņem kredīts. Taču arī kredītu visiem prasītājiem nepietiek. Tad mani nosūta uz valdības finanšu komitejas sēdi. Redzu, sēde jau tuvojas beigām. Visi portfeļus taisa ciet.

Man ir tik daudz drosmes, ka pieceļos kājās, stādos priekšā un saku, - 10 tūkstošus jau esmu jau saņēmis, skolu iekonservēt nevaru, tāpēc, ja kredītu nevarat iedot, braucu mājās, rīt saucu ārkārtas sēdi un skolu slēdzam uz nenoteiktu laiku, jo vecais jumts jau izdauzīts un ūdens plūst iekšā. Iestājas klusums. Tad kājās pieceļas paveca kundze un saka, - priekšsēdētāj, pēc sanāksmes palieciet. Nepagāja ne 10 minūtes, kad man kredīts bija rokās," vēl tagad priecīgs atceras Andris.

Tāpat ar gandarījumu viņš piemin sakoptāko pagastu skates, kurās Blomes pagasts bija labāko vidū pat visā Vidzemē.

Pašvaldībā Andris nostrādājis 20 gadu. No 2001. gada viņš nomainīja priekšsēža krēslu pret pagasta komunālās saimniecības vadītāja amatu. Joprojām blomēnietis ar labu vārdu atceras savu bijušo darba kolektīvu, ar ko bija patīkami strādāt kopā. "Priekšniekam jāspēj ap sevi veidot tādu kolektīvu, ar kuru kopā strādāt ir prieks," secina A. Āgaris.

Paldies par sadarbību savos pašvaldības darba gados viņš teic arī Blomes pagasta ļaudīm, it īpaši Nuļļu ģimenei "Pauros", Krūmiņu ģimenei "Kalnārēs", Bērziņu ģimenei "Skudrājos" un uzņēmuma "MMA" vadītājam Mārim Savielim.

"Mums pagastā ir cilvēki, kuri citādi nevar dzīvot, kā tikai sakoptā vidē," priecājas Andris.

Nevajag gausties, bet kustētiesSakopta ir arī Āgaru ģimenes privātmāja Blomes ciematā, Dzirnavu ielā. Glīto lapenīti pagalmā uzcēla pats saimnieks kopā ar vecāko dēlu Gintu. Toties smaidīgais koka skursteņslauķis ir tikai Andra roku darbs.

Āgaru ģimene dzīvo pirms teju 30 gadiem kolhoza laikā uzceltā mājā. Tagad Andrim beidzot ir laiks ķerties pie remonta, - lēnītēm sakārtot istabu pa istabai. Dārzā un siltumnīcā lielākoties saimnieko sieva Malda. Arī Andra dzīvesbiedre, bijusī skolotāja, ir pensijā.

Āgari izaudzinājuši divus dēlus. Abi dzīvo Blomē. Gints pievērsies celtniecībai, bet Arnis Smiltenē vada autoservisu "Sinhro C". Maldai un Andrim ir trīs mazdēli.

Ar dzīvi Blomē Andris ir apmierināts, - viņu piesaista gan sakoptā vide, gan darbīgie cilvēki. Taču ar nožēlu jāskatoties uz to, kas notiek Latvijā. "Tādu mazu valstiņu 20 neatkarības gados neesam varējuši normāli nostādīt uz kājām, lai varētu priecāties par vietu, kur dzīvojam. Tik daudz cilvēkiem jāaizbrauc projām no Latvijas," nopūšas pensionārs.

Viņš uzskata, ka cilvēkiem tomēr nevajadzētu tikai gausties, rokas klēpī salikušiem, bet arī darboties un cīnīties par sevi un savu ģimeni. Latvieši ir izturējuši arī grūtākus laikus. Andris atceras savu grūto bērnību. "Mātei bijām pieci bērni. Tēvs agri nomira. Mamma strādāja fermā. Kur iet prasīt palīdzību, viņai nebija. Dzīvojām skolas internātā. Mamma uz visu nedēļu iedeva līdzi bļodiņā saceptu gaļu. Vakarā varēju apēst tikai vienu šķēlīti, jo, ja šodien apēdīsi trīs, rīt nedabūsi neko."