Sācies vēdzeļu iznāciens

2014. gada 21. oktobris 00:00

Jau pavisam droši var teikt, ka vēdzeles ir izlīdušas no paslēptuvēm un uzsākušas pirmsnārsta barošanos. Interesanta un vienīgā pie mums saldūdeņos dzīvojošā mencu sugas zivs, kas nārsto tad, kad pārējās aukstā ūdens dēļ ir neaktīvas. Vēdzelēm šis ir migrācijas laiks, un tās pa upēm, dažviet arī ezeros, dodas uz nārsta vietām. Upēs ienāk arī jūras vēdzeles, kas pēc nokrāsas ir līdzīgas saldūdens vēdzelēm, bet krietni gaišākas un stiprākas.
Kuras ir galvenās vēdzeļu upes? Protams, tās labākās vietas neviens vēdzeļu makšķernieks neatklās. Tas ir tāpat, kā pajautāt forelistam: “Kur tu bradā?” Viņš atbildēs, ka pa Rīgas Centrāltirgu. Taču nav tik traki. Piemēram, Ventā jau piecus gadus tiek plānveidīgi ielaisti vēdzeļu mazuļi. Agrāk braucām uz Ventu vimbās, lašos, taimiņos, asaros un karpās, bet tagad itin bieži dzirdams, ka uz šo upi ir jābrauc vēdzelēs. Pateicoties saiknei ar jūru, vēdzeles te kļuvušas ļoti populāras. Šī zivs Ventā sasniedz pat četrus piecus kilogramus, un tā nav reta parādība. Galvenais uzdevums ir sameklēt akmeņainas vietas, kaut gan rudenī vēdzeles migrē pa upi uz augšu. Nedomāju, ka, sastopot sev ceļā smilšu grunti, tā izdomā apstāties vai apiet šo vietu pa krasta līnijas zālājiem. Te var arī pasmaidīt. Viena no vēdzelēm bagātākajām upēm ir Gauja. Cik augstu viņa aizmigrē, tiešām nemācēšu pateikt, bet vismaz līdz Siguldai tā tiek noteikti. Aiviekste vienmēr bijusi kā vēdzeļu donors Daugavai, tikai mūsu valsts kaimiņi no Likteņupes augšpuses itin regulāri lielākajā upē paregulē zivju daudzumu. Līdz ar to vēdzele, kurai patīk tīrs ūdens un ir ļoti vārīga pret visādām ķīmijām, ātri aiziet bojā. Atjaunošanās process nav tik ātrs, jo vēdzele, kaut arī ir plēsīga zivs, tik ātri neaug, kaut vai salīdzinot ar līdaku. Vēdzele ir visīstākais kanibāls, jo viena no labākajām ēsmām ir otras vēdzeles gaļa. Daudziem copmaņiem šī zivs izsauc pat riebumu. Iespējamais iemesls varbūt ir tas, ka vēdzele nesmādē arī puvušas ēdamlietas.
Inventārs Visbiežāk vēdzelēm izmantojam smagos gruntsmakšķeres kātus, kam testi sniedzas līdz pat 350 gramu. Kāpēc? Tāpēc, ka labākie lomi parasti ir saistīti ar straujām un akmeņainām vietām, kur nepieciešams smags svina grimulis. Ļoti bieži tas straumē ieripo kaut kur starp akmeņiem, siekstām, dažādu materiālu sanesumiem, tad pamēģini dabūt sistēmu no šīs vietas laukā. Kātam ar lielāku testu jābūt arī tāpēc, ka straume smalkāka rīka spici nolieks kā klūgu. Tas radīs problēmas kā auklai, tā copes redzēšanai. Vēdzeļu copei parasti izmanto pamatauklu resnumā ap 0,4 milimetriem. Citi liek vēl resnāku, bet ir jāatceras – jo resnāka aukla, jo vairāk tā saistīsies ar straumi un svina smagumu, kas notur ēsmu uz vietas. Vislabāk par pamatauklu vēdzeļu copei izvēlēties karpu auklu. Tā ir cietāka un izturīgāka mezglos, taču tajā pašā laikā pietiekami elastīga. Pēc katras vēdzeļu copes vajag pārbaudīt pirmos piecus pamatauklas metrus no ēsmas sistēmas, jo, vairākkārt pārmetot makšķeri, aukla pa straumi ļoti bieži kaut kur ieplaisā un tad var sanākt tā, kā nevajadzētu brīdī, kad makšķeres galā spirināsies kāda itin pieklājīga vēdzele.
ĒsmasŠeit laikam nekas jauns nav nācis klāt, taču, manuprāt, pastāv vēl daudz neatklātu versiju. Visierastākās ir divas ēsmas, un tās saistās ar naktstārpiem un nēģu filejām. Nēģi patiešām ir jāfilē, jo ir novērots, ka vienkārši nogriezts gabaliņš kopā ar mugurkaulu vēdzelei ne īpaši patīk. Ir arī citas ēsmas. Piemēram, Aiviekstes upē praktiski visām noķertajām vēdzelēm vēderā ir mazi asarīši – burtiski divus centimetrus gari. Paspīdinot ar lukturīti naktī gar pašu krasta līniju, var ar roku šos strīpaiņus salasīt. Acīmredzot vēdzelēm šī ir ļoti laba ēsma, bet nekad neticēšu, ka šie mazie ašuki peld upes viducī, straumē, spēj tur noturēties un tādējādi kļūt par upuriem vēdzelēm. Tātad izdarām secinājumus par vietām, kur vēdzeles iziet baroties. Es zinu, ka ir mēģināts makšķerēt arī uz dažādu zivju filejām. Pateikšu droši – jo asiņaināka gaļa, jo labāk. Vienīgā fileja, kas no baltajām zivīm man jebkad ir devusi kādu jūtamu rezultātu (uzsveru vārdu “jūtamu”), ir tikko svaigi sagriezta forele. Jā, uz tās Daugavā ir bijuši gadījumi, kad gruntsmakšķeres zvaniņš trinkšķ ik pēc brīža. Kā foreles gaļu padarīt asiņainu, nestāstīšu. Ir jāatstāj arī katram pašam savi izzināšanas prieki, jo starp mums, makšķerniekiem, ir ļoti daudz parazītu, kas to vien gaida, lai viņiem visu informāciju ieliktu mutē. Kas, kur, uz kā, kad un tā tālāk. Paši neko. Varbūt skarbi skan, bet tā tas ir. Kad pašam ir jāpadalās ar pieredzi, tad izrādās, ka viņam nekur nekas un praktiski nekad neķeras. Mazliet smieklīgi un jocīgi, vai ne? Vismaz man tā šķiet.
Laiki un vietasEsmu novērojis, ka, iestājoties tumsai, pilnīgi pietiek ar pirmajām divām copes stundām. Ja nekas nenotiek, tad var droši braukt mājās, kāpt siltās čībās un skatīties kādu seriālu. Vēdzelei aktīvākais posms naktī ir pats tumsas sākums, pēc tā var būt pāris stundu pauze, un tad līdz aptuveni vieniem diviem naktī. Pēc tam copes aktivitāte ir saistīta ar rīta gaismas aušanu, kas ilgst aptuveni nepilnu stundu atkarībā no tā, cik ātri upes ielokā ielaužas gaismas stari. Ja vieta ir atklāta, cope pārtrūkst ātri, bet, ja tā ir kāda neliela upīte, krūmu un koku ieskauta, tad cope var paildzināties vēl krietni ilgāk. Lai jums veicas, jo vēdzeļu iznāciens ir tikai sācies!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sācies vēdzeļu iznāciens

Kategorijas