Māksla nav karot, bet sadzīvot

2014. gada 21. novembris 00:00

762

Smilteniešu novadniece Iluta Medne ir viena no tiem daudzajiem latviešiem, kuri labākas dzīves meklējumos izklīduši pasaulē. Jau 12 gadus Iluta ar savu ģimeni dzīvo Francijā, ir ieguvusi Francijas pilsonību un atzīst, - kaut arī saikne ar Latviju joprojām ir gana cieša, viņa tagad domā un pasauli uztver citādāk, nekā cilvēki dzimtenē, jo jau jūtas un domā kā francūziete. Izteikti to Iluta sajuta, šoruden ierodoties īsā darba vizītē Lietuvā un Latvijā saistībā ar savu darbošanos starptautiskā labdarības organizācijā “Emmaus Europe”.
“Es neskrienu un netrakoju, kā jūs (vēl dzīvodama Latvijā, Iluta gan arī pati tā darīja un piedevām ar uzviju - redakcijas piezīme). Kad Francijā pasaku, ka Latvijā strādā cilvēki divos un pat trijos darbos, francūži brīnās - kā to var izdarīt? Cik tad diennaktī ir stundu?! Tur dzīve noris citādāk, mierīgāk, nesteidzīgāk,” stāsta Iluta. “Ziemeļlatvija” viņu uz īsu brīdi nesen sastapa Smiltenē, lai uzvaicātu, - kā bijušajai smiltenietei un viņas bērniem Intaram (26 gadi), Karlīnai (17 gadi) un Dāvim (11 gadi) klājas Francijā?Izrādās, Ilutas dzīve Francijā šajos gados bijusi raiba kā dzeņa vēders un arī apliecinājusi, - teiciens, ka latvieši ar savu uzņēmību spēj izdzīvot visur un visos laikos, ir patiess.Francijā Iluta pat izmācījās par neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeri, sūri un grūti, ar asarām acīs, nokārtoja pārbaudījumu franču valodā, saņēma diplomu un piecus gadus nostrādāja “ātrajā palīdzībā”. Taču tas bijis ļoti smags darbs gan fiziski gan morāli un pilnīgi nepiemērots normālai ģimenes dzīvei, līdz vienu dienu dzīvesbiedrs Ilutai pateicis - “pietiek!”.Tagad Iluta atgriezusies jau Latvijā iepazītā lauciņā - ir sociālā darbiniece labdarības organizācijā “Emmaüs Bougival” - palīdz politiskajiem bēgļiem kārtot dokumentus un saņemt sociālo palīdzību. Kopā ar ģimeni jau ceturto gadu dzīvo Parīzē, uz kurieni pārcēlās no Po pilsētas Francijas dienvidaustrumos netālu no Pireneju kalniem. - Mums visiem tur ļoti patika, taču ar skaistumu ģimeni nepabarosi. Darba dēļ nācās atstāt mūsu lielo māju un pārcelties uz dzīvokli galvaspilsētā, atzīst Iluta. - Tagadējais darbs ir interesants un iet pie sirds. Tā kā pati esmu izgājusi visu smago emigranta ceļu, man ir vieglāk saprast un palīdzēt visiem politiskā patvēruma meklētājiem no citām valstīm. Man ļoti patīk iepazīt caur šiem cilvēkiem viņu zemes kultūru, tradīcijas un politiskās problēmas. Tas pasakaini atver plašāku redzesloku, un man sen ir mainījies viedoklis par latviešiem un viņu vaimanām. Cik tās salīdzinājumā ir seklas!- Tev ir Francijas pilsonība?- Jā. Es to pieņēmu, pirmkārt, bērnu dēļ, lai viņiem nebūtu visu laiku jāskaidro un visur jāattaisnojas, no kurienes viņi ir un kāpēc. Mani bērni ir izauguši Francijā. Mēs esam pieņēmusi šās zemes kultūru, tradīcijas, politiku, vēsturi un cienām valsti, kurā dzīvojam. Lai iegūtu Francijas pilsonību, Francijā jānodzīvo noteikts gadu skaits, un katrs pieteikums tiek izskatīts individuāli. Tiek pārbaudīts, vai pilsonības pretendentam nav krimināla pagātne, vai viņš strādā, vai runā valsts valoda un vai ir lojāls valstij. Process ilgst apmēram divus gadus. Man nekādu problēmu nebija. Apstiprinājumu saņēmu ļoti ātri. Daudz grūtāk ir dabūt atļauju dzīvot un strādāt Francijā tiem cilvēkiem, kuri prasa patvērumu. Tas gan ir ļoti sarežģīti, un diezgan daudzi šādu atļauju nesaņem. - Tev tagad ir, ko salīdzināt, jo esi uz savas ādas izbaudījusi, kā dzīvo jeb drīzāk sitas pa dzīvi sievietes Latvijā, un kā daudz turīgākā sabiedrībā dzīvo francūzietes. Kā jūties tu Francijā- kā “darba zirgs” vai kā dzīves baudītāja?- Tas ir atkarīgs no pašas sievietes. Kāds teiks, - var jau gudri runāt, taču es savā dzīvē daudz kam esmu izgājusi cauri, esmu daudz ko redzējusi, iemācījusies un sapratusi. Vienkārši kādreiz notiek tā, ka Dievs apstādina ikdienas skriešanu un liek visu pārvērtēt. Tālāk seko katram sava izvēle. Problēmas un grūtības ir pilnīgi visiem, tikai atšķirīgs ir tas, kā ar tām cīnāmies - vai ar sāpi un apvainojumu uz visu, vai ar mīlestību. Es vienu dienu padomāju, kādas ir manas dzīves prioritātes un kam jāveltī vairāk laika - darbam vai ģimenei. Tad, kad mēs būsim nodiluši (jo arī cilvēks, tāpat kā mašīna vienkārši nodilst), vai darba vieta grūtā brīdī par mani parūpēsies, vai arī to darīs tie cilvēki, kuri man ir vistuvākie un ir man blakus? No tā izriet nākamais jautājums, - kam jāveltī visvairāk laika un uzmanības? Man vissvarīgākais dzīvē ir manas mājas un mani mīļie, tas, kā viņi jūtas. Mums patīk, kad sestdienās un svētdienās mājas viss ir tīrs un varam laiku pavadīt visi kopā, nevis mazgāt, gludināt un pucēt. Palutinu pagatavojot garšīgu ēdienu. Savai ģimenei pakārtoju savu dzīvi. Pārējo visu vairāk vai mazāk var pieskaņot. Taču, ja savas sirdssāpes gribas noslēpt darbā un nekā cita svarīgāka nav, tad var slīcināties darbā līdz acīm un saņemt sava veida gandarījumu. Ja runājam par to, kā jūtos, kā sieviete, tad man ir ļoti saprotoša un gādīga otra pusīte - mans vīrs. Esmu pateicīga Dievam, ka satiku tādu cilvēku. Mans vīrs ir ļoti gudrs, labs cilvēks, strādā lielās pasaules kompānijās par biznesa konsultantu. Dzimis Parīzē, bet ir ar spāņu saknēm un andalūziešu raksturu. Mīl un ciena ne tikai mani, bet manu valsti. Diezgan labi runa latviski, un Latvijā viņam ir daudz labu, sirsnīgu draugu.- Tas, kālab cilvēki tiecas pēc labākas dzīves un meklē to ārzemēs, lielā mērā ir saistīts ar domu par bērniem, - lai viņiem būtu laba izglītība, labi materiālie apstākļi. Kā Francijā klājas tavām atvasēm?- Mans vecākais dēls Intars jau ir izmācījies un ar labu franču augstāko izglītību meklē darbu Latvijā, jo viņa sirds sirds tomēr palikusi dzimtenē. Par sievu viņš ir izvēlējies jauku, skaistu latviešu zelteni Pagaidām Latvijā darbu viņam gan nav izdevies atrast. Intaram ir augstākā starptautiskā komercizglītība, laba darba pieredze, viņš runā piecās valodās, taču viņa zināšanas Latvijā nevienu neieinteresē. Visi uzdod tikai vienu jautājumu - kāpēc tu atgriezies? Atgriezās tāpēc, ka vienkārši ļoti mīl savu dzimto valsti, bet to mūsdienās kādam ir grūti saprast. Manai meitai Karlīnai tūlīt, 21. novembrī, būs 18 gadi. Viņa mācās ļoti labā, stingrā skolā, ir ļoti enerģiska un sabiedriska meitene. Drīz aizstāvēs bakalaura darbu un tad jau redzēs, ko darīs tālāk. Papildu mācībām Karlīna strādā pašvaldības mūzikas un deju skolā par deju pasniedzēju. Vienmēr ir aizņemta ar saviem sabiedriskajiem darbiem gan skolā, gan pašvaldībā, bet tik un tā atrod laiku atskriet man palīgā uz “Emmausu”. Tur viņa ir visu mīlule. Dāvītim ir 11 gadi. Viņš mācās skolā un trenējas volejbolā. Arī Dāvis runā latviski. Šovasar atsūtīju viņu padzīvot uz Latviju trimdā pie Ārijas (“Emauss Smiltene” vadītājas Ārijas Indrikovskas - redakcijas piezīme). No Dublinas atbrauca Ārijas mazdēls Jancis, un abi sarunājās latviski.- Kā tu jūties Francijā? Ne reti ir dzirdēts, ka francūži ir lieli nacionālisti. Ja uz ielas Francijā kādam francūzim kaut ko pajautāsi svešvalodā, viņš principā atbildēs tikai savā valodā. - Francijā tomēr ir ļoti krāsaina sociālā vide. Tur ir daudz tautību, un katrs atnesis līdzi kādu savu kultūras daļiņu, kas zina, labāku vai sliktāku. Tādus cilvēkus, ko varētu saukt par patiesiem frančiem, kas pārmantojuši savas tradīcijas daudzās paaudzēs, satikt var reti. Viņi ir ļoti ieturēti, ar labam audzināšanas manierēm, un tajā pašā laikā var mesties cīņā par taisnību un taisīt revolūcijas. Ņemot vērā Francijas vēsturi, kura ir bezgala interesanta, gribot negribot paaudzēs ir izveidojies gēns, kas liek iet uz barikādēm. Ja, piemēram, Latvijā kāds uzņēmums saņemsies un sāks streikot, tā būs sensācija. Francija pie streikiem ir pieradusi, un sensācija būtu tad, ja streiku nebūtu. Manuprāt, viņu mierīgajā, sociāli garantētajā, klusajā dzīvē ir nepieciešami emociju sprādzieni, kad streikos un arodbiedrību sapulcēs ir iespēja izkliegt, kas sakrājies. Francija ir arī daudzkultūru valsts, un Parīzē cilvēks var iepazīt dažādas pasaules sabiedrības. Ieejot ķīniešu kvartālā, tu redzi ļoti disciplinētu, strādīgu tautu, kas nevienam neuzspiež savas tradīcijas kultūru. Viņi cīnās klusi, mierīgi, pieklājīgi par savu vietu uz šis zemes. Ieejot arābu kvartālā, sajūtas nav patīkamas. No visam pusēm kliedz un bāžas virsū sveša kultūra, reliģija, tradīcijas. Āfrikas tautas ir atkal citādākas, ļoti emocionālas, pilnas ar enerģiju un cīņas sparu par savu izdzīvošanu. Spāniskajās sabiedrībās var redzēt, kur krustojas Eiropa ar Āfriku. Tas viss ir ļoti interesanti. Man patīk vērot, secināt un paņemt no katra ko labu, interesantu. Piemēram, man ir draudzene ķīniete, kura dzīvo Francijā jau 20 gadus, kopā ar vītu atvērusi restorānu un audzina četrus bērnus. Varu stundām viņus abus klausīties un apbrīnot viņu domāšanu, dzīves stilu, principus, bērnu audzināšanas veidu. Tajā visā ir kaut kas tik dziļi loģisks un reizē vienkāršs. Viņi nekad neuzspiež bērniem savu, bet ļauj pašiem izbrist savus dubļus. Nelutina un “negrūž” naudu, bet klusi un pašsaprotami liek pašiem izjust katras kapeikas garšu. Mājas valda apbrīnojama saskaņa un harmonija. Pats galvenais, ko esmu atskārtusi - vajag cienīt valsti, kurā tu dzīvo, apgūt tās tradīcijas, nevis bāzties virsu ar savējām, uzsverot, ka tās ir labākas, vajag iepazīt vēsturi, lai labāk saprastu vidi un tautu, kas tev apkārt. Nav māksla karot. Māksla ir sadzīvot. Pirms cilvēks sapņo par citu valsti, vispirms ir labi jāpadomā, vai pietiks spēka, prāta un izturības pārvarēt visas grūtības. Daudz kas būs jāmaina, un no daudz kā būs jāatsakās.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Māksla nav karot, bet sadzīvot

Kategorijas