Gatis Smukulis: „Man ir liels gandarījums un prieks, ka Smiltenē atjaunota riteņbraukšanas nodaļa”

2014. gada 12. decembris 13:18

985

Gatis Smukulis: „Man ir liels gandarījums un prieks, ka Smiltenē atjaunota riteņbraukšanas nodaļa”

Profesionālo šosejas riteņbraucēju Gati Smukuli gada izskaņā uz sarunu aicināja Latvijas Riteņbraukšanas federācija. Smiltenē riteņbraukšanas gaitas uzsākušais sportists pastāstīja par savu ceļu līdz profesionālajam sportam, spilgtākajām uzvarām, darbu komandas biedru labā, aizvadīto sezonu un nākotnes sapņiem.

Kuri ir tie mirkļi, kurus ar smaidu atceries no aizvadītās sacensību sezonas?

Vairāk palicis atmiņā „Tour de France” daudzdienu velobrauciens. Ja pirmais gads šajās sacensības man pagāja diezgan smagi, tad šoreiz jau bija krietni vieglāk. Darot savu darbu, jutos daudz spēcīgāks un pārliecinātāks. Arī braukšana šajā peletonā jau bija zināmāka.

Kā pagāja Tava ikdiena šeit Latvijā pēc sezonas?

Šis laiks, ko pavadīju mājās, bija diezgan aizņemts. Pēdējās nedēļās treniņi var teikt notika katru dienu. Braucām ar riteni, skrējām un veicām citus uzdevumus. Tāpat bija jāatrisina dažādas citas ar treniņiem nesaistītas lietas. Dienas bija saplānotas šeit no rīta līdz vakaram. Uz mājām Smiltenē diezgan reti izdodas aizbraukt.

Ar kuriem sportistiem tu trenējies Rīgā?

Prieks, ka izdevās aizvadīt kopīgus treniņus ar Andžu Flaksi, Andri Vosekalnu, Matīsu Preimani, Māri Bogdanoviču. Tāpat arī uz mūsu treniņiem bija Emīls Liepiņš un Toms Skujiņš. Visi aktīvie braucēji, kuri atrodas uz vietas, arī braucam kopā. Šāda kompānija arī dod papildus motivāciju, jo esošajos laika apstākļos izlīst no mājas nav nemaz tik viegli. Bet, ja esam sarunājuši deviņos no rīta tikties visi kopā, tad nav variantu. Visi tiekamies un braucam.

Uz ko liksi akcentu pirmajā lielajā treniņnometnē Spānijā?

Šeit ir vairāk ziemas darbs. Likšu bāzi, braucot piecas, sešas un septiņas stundas. Papildus tam, strādāšu pie ķermeņa nostiprināšanas. Primārais apjoms un nedaudz spēks šeit būs.

Kā Gatis Smukulis nonāca riteņbraukšanā?

Līdz profesionāļiem jau tiku ar pašu sākumu – Smiltene, Murjāņi, Francijas amatieri un tad profesionālais sportists. Pirmos soļus riteņbraukšanā spēru Smiltenē. Man šis sports ļoti iepatikās. Lielais mērķis vēl trenējoties Smiltenē, bija tikt Murjāņu sporta ģimnāzijā. Tolaik, un es ceru arī tagad, konkurence, lai tiktu uz Murjāņiem bija ļoti augstā līmenī. Šeit jau mani mērķi bija braukt profos un startēt „Tour de France”, „Parīze – Rubē” un citos prestižajos velobraucienos. Ar mērķtiecību un nepadošanos izdevās to visu sasniegt.

Kādas bija galvenās īpašības, kuras tev ielika treneris Jānis Akmentiņš Smiltenē?

Pirmais noteikti ir fiziskā izturība. Tā bāze, kas, manuprāt, ļoti svarīga ir jaunajiem braucējiem. Ja nav fiziskā pamata iekšā, tad vēlāk jau junioru vecumā bieži vien sākas veselības problēmas. Sāp ceļi, mugura un tā tālāk. Tas viss traucē sasniegt rezultātu. Pie Akmentiņa ieguvu lielu cīņas sparu, jo viņš mācējā apieties ar jaunajiem. Viņš mācējā stimulēt. Treneris uzreiz teica, ka tu trenējies priekš sevis nevis kāda cita. Tas ir tas pats, kā skolā, kad tu mācies sev nevis skolotājiem. Pie Jāņa nebija tā, ka kāds sačkotu. Pirmo gadu, kad trenējos riteņbraukšanā, pie riteņa nemaz netiku. Bija tikai fiziskie treniņi, skriešanas, lēkšanas. Tas arī mani sagatavoja tālākam ceļam uz Murjāņiem.

Kādas bija spilgtākās atmiņas no treniņiem?

Kad iestājos riteņbraukšanā, pirmais mērķis bija vispār tikt pie šosejas riteņa. Redzēju kā vecākie treniņu biedri brauca ar sporta riteni. Pagāja vairāk nekā pusgads, bet es pie tā vēl nebiju ticis. Gandrīz katrā treniņā bija jāskrien astoņi vai deviņi kilometri. Brīžiem domāju, vai esmu atnācis uz pareizo vietu, bet tad arī pienāca mans laiks tikt pie pašas riteņbraukšanas.

Kuras bija tavas autoritātes riteņbraukšanas pirmsākumos?

Noteikti jāmin Mārtiņš Podnieks. Kad es atnācu trenēties, viņš jau bija ticis līdz Murjāņu sporta ģimnāzijai. Tāpat viņa brālis Uldis, arī Edgars Zandmanis un Kaspars Logins. Būtībā visi džeki, kuri bija vecāki par mani. Atceros, ka daudz trenējos kopā ar vecākiem braucējiem. Gribēju viņiem līdzināties. Tas bija viens no maniem plusiem, ka es sāku braukt kopā ar viņiem, nevis tik daudz ar sava vecuma un jaunākiem. Tas man deva papildus stimulu trenēties vēl cītīgāk. Bija rūdījums un pieredze.

Vai jau zēnu vecuma bija līderu vidū pašmāju riteņbraukšanas sacensībās?

Individuālajos braucienos pašā sākumā, kad biju 10 vai 11 gadus vecs, guvu daudz uzvaras. Pēc tam progress man nedaudz samazinājās. Var arī teikt, ka palielinājās konkurence manos gados. Parādījās labi braucēji no Rīgas „Marsa”. Viņi jau tolaik ļoti lielu uzsvaru lika uz braukšanu, kamēr mēs vēl lielāku lomu veltījām fiziskajai sagatavotībai. Pēc tam ar katru gadu nācu atkal viņiem klāt. Bija jāpacīnās, lai būtu labākais.

Kā tu atceries Cerību kausa izcīņu zēnu grupā?

Atceros, ka šīs sacensības notika Smiltenē. Bija visai spēcīga konkurence. Labi braucēji no Rīgas, arī Ventspils un citām vietām. Tās bija manas pirmās nopietnās daudzdienu sacensības ar daudz etapiem. Toreiz es arī uzvarēju. Cīņa bija līdz pēdējai dienai. Kā jau šajā vecumā bija pieņemts, ja kādam gadījās tehniska ķibele, tad pārējie deva gāzi virsū un centās atrauties. Izmantoja visu, ko varēja izmantot. Līdzīgi bija tajā gadā, kad es uzvarēju. Man bija sīva cīņa ar ventspilnieku Jāni Šķeperi. Viņam izlūza spieķi vienā no pēdējiem posmiem. Tad arī visi pārējie brauca cik ātri varēja, lai viņš nepanāktu mūs. Tā bija normāla parādība jauno sportā. Jāizceļ arī „Smiltenes kausa” sacensības. Arī šeit bija lielas sacensības gan kritērijā, gan arī grupas un individuālajos braucienos.

Kā tu nonāci Murjāņu sporta ģimnāzijā?

Rezultāti bija pietiekami labi. Smiltenē jau zināju, ka ir vērts tiekties uz Murjāņiem, lai pēc tam tiktu arī ārpus Latvijas. Ar maniem rezultātiem bija gana, lai tur nonāktu. Vasarā pirms pirmā Murjāņu gada vēl biju atlases nometnē, kur notika kontroltreniņš – trīs reizes Turaidas kalnā augšup. Es uzvarēju šeit un tad arī kvalificējos Austrijas sacensībām. Ar mērķtiecību un papildus treniņiem viss arī izdevās.

Kāds bija tavs pirmais iespaids no ārzemju sacensībām?

Pašā sākumā likās, ka citu valstu braucēji ir daudz spēcīgāki un ar lielāku pieredzi. Sākumā jutāmies kā šprotes jūrā (smaida...). Īsti nezinājām ko darīt. Visas vadošās Eiropas valstis bija ieradušās uz sacensībām ar labu un skaistu velo tehniku. Pirmās sacensības Austrijā bija smagas, bet reizē varēju būt vairāk vai mazāks apmierināts ar sniegumu. Braucu aktīvi. Ar katru gadu jau pielīdzinājos vadošo braucēju līmenim. Guvu arvien lielāku pieredzi un pārliecību. Jauniešu gados vēl lielu respektu no lielo nāciju pārstāvjiem nevarējām gūt, jo nestartējām lielajos velobraucienos tik bieži. Toties pats jau uz sacensībām skatījos krietni savādāk nekā sākumā.

Junioru gados tu pārsteidzi Latviju un izcīnīji otro vietu elites čempionātā grupas braucienā. Kā atceries šīs sacensības?

Tajā gadā uz grupas braucienu bija ļoti motivēts un spēcīgs. Bija vairāki atrāvieni. Izšķirošajā no tiem, aizbraucu prom no pārējiem, kopā ar Alekseju Saramotinu. Šeit arī aizsākās mūsu duelēšanās tradīcija. Abi atbraucām kopā līdz finišam. Pēdējā junioru gadā es patiešām biju un jutos spēcīgs. Guvu uzvaras arī SEB MTB maratona elites konkurencē. Man izdevās uzvarēt arī visus četrus pasaules kausa posmus šosejas riteņbraukšanā, kuros piedalījos. Biju pārliecināts par saviem spēkiem un viss izdevās. Ar katru uzvaru pārliecība tikai pieauga. Uz starta gāju ar domu uzvarēt, nevis, lai vienkārši brauktu.

Kuras sacensības junioru vecumā tev palīdzēja tālākā karjerā?

Junioros to grūti vērtēt. Iespējams, ja mēs būtu riteņbraukšanas lielvalsts, tad mani rezultāti dotu iespēju noslēgt līgumu uzreiz ar profesionālo komandu. Bija sevi vēl jāpierāda ar diviem gadiem franču amatieros. Ar visu to, ka uzvarēju „Calssberg” kausā, kā arī nozīmīgās sacensībās Itālijā, Horvātijā un Polijā. Vēl guvu arī 15 uzvaras Beļģijā... Junioru rezultātus man uzteica tad, kad parakstīju līgumu ar pirmo profesionālo komandu, jo šie panākumi nāca līdzi manā sportista CV.

Kāda lomā tavā karjerā ir Jānim Veidem?

Man ir paveicies ar abiem treneriem Latvijā – gan Jāni Akmentiņu, gan arī Jāni Veidi. Ja Akmentiņš vairāk ielika šo fizisko rūdījumu, tad jau Murjāņos pie trenera Veides dziļāk strādājām pie braukšanas treniņiem un pareizas motivācijas. Viņš bija ļoti nopietns un manī raisīja lielu cieņu. Visu, ko viņš teica ņēmu nopietni. Darīju nepieciešamo treniņos, varbūt pat arī nedaudz vairāk. Treneris Veide man deva arī padomus, kas nebija saistīti ar sportu. Tieši pieeja treniņiem un pareiza slodžu noteikšana Jānim bija ļoti augstā līmenī. Viņš neļāva man pārķert, viss nāca pakāpeniski un pareizā virzienā. Treneris mācējā atrast pareizo formulu priekš manis.

Kā tu izvēlējies Francijas amatieru riteņbraukšanas ceļu?

Ziemā pēc junioriem vēl īsti nezināju ko darīšu tālāk. Bija pat doma par to, vai turpināšu braukt. Variants bija „Rietumu – Bankas” komandā. Tad Arvis Piziks atsūtīja ziņu, kad ir piedāvājums arī no Francijas amatieru komandas. Viņi piedāvāja vietu komandā diviem sportistiem. Es izvēlējos piekrist. Ar mani kopā brauca arī Artūrs Mālenders. Man bija vēlēšanās pamēģināt ko citu. Iet ceļu nedaudz savādāk. Gāja sākumā ļoti grūti. Komanda bija tāda kāda bija. Veidojās dažādas problēmas. Bet tas viss palīdzēja norūdīt raksturu un kļūt vēl spēcīgākam gan morāli, gan arī fiziski. Es nezinu, kurš šo ziņu atsūtīja Arvim, bet atceros tikai, ka viņš atbrauca uz Murjāņiem un paziņoja šo vēsti. Nācās visu saskaņot ar skolu, jo bija palikusi vēl 12. klase. Visu spēju apvienot, arī skolotāji bija pretim nākoši.

Kā tev izdevās tikt galā ar vidusskolas eksāmeniem?

Tiku ar to veiksmīgi galā. Īstenībā jau var ar visu tikt galā, ja zini ko tu vēlies. Arī, lai tiktu uz nometnēm, bija jāpamācās nedaudz vairāk pirms došanās prom un jāuzraksta kontroldarbi. Lai sasniegtu savu mērķi ir jāmāk uz to fokusēties. Līdzīgi man arī Francijā, kad ļoti vēlējos pabeigt skolu un arī braukt ar riteni labā līmenī. Pievērsu abām šīm lietām daudz lielāku uzmanību.

Kādas spilgtākās atmiņas palikušas atmiņā no franču amatieriem?

Īpaši spilgti atceros „La Pomme” komandā pavadīto laiku. Guvu daudz uzvaras, biju Francijas ranga līderis un uzvarēju Francijas kausā. Izlases sastāvā arī triumfēju U23 grupas Flandrijā. Visu sagatavošanos sezonas startiem aizvadīju „La Pomme” komandā. Šajās divās sezonās man bija liels progress un biju ļoti apmierināts ar paveikto.

Tava bilde bija arī uz franču lielākā velo žurnāla vāka...

Tas bija par to, ka uzvarēju Francijas kausa kopvērtējumā. Francijas amatieru līmenī es tolaik biju ļoti zināms arī līdzjutēju vidū.

Kādas galvenās grūtības pārvarēji Francijā?

Pirmais gads bija visgrūtākais. Nemācēju franču valodu, nācās iedzīvoties. Dažādas problēmas radās arī komandā, tāpat dzīvošanas apstākļi nebija paši labākie. Neskatoties uz to, uzvarēju divās sacensībās un arī vairākkārt biju labāko trijniekā. Pats sākums, kad biju prom no mājām, radīja lielāko smagumu. Tomēr jaunības azarts un mērķtiecība palīdzēja to pievarēt. Varēju braukt mājās un visam mest ar roku, bet vēlējos vēl un vēl strādāt - censties. Man bija palikusi uzvaras garša no junioriem, kur kopumā uzvarēju 40 sacensībās.

Pastāsti par savu pirmo kontraktu profesionālajā riteņbraukšanā?

Pēc maniem rezultātiem franču amatieros, kad uzvarēju daudzās sacensībās, jau domāju, ka līgumam ir jābūt. Citādi, pat nezinu, kas būtu jāuzvar. „La Pomme” menedžerim un komandas vadītājam Fredrikam Rostaingam bija kontakti ar „AG2R La Mondiale” Pro Tour komandu. Palīdzēja arī mana uzvara U23 grupas Flandrijas velobraucienā, kas bija lielas sacensības. „AG2R La Mondiale” pārstāvji bija atbraukuši skatīties dažādas sacensības, kurās piedalījos. Pēc Latvijas čempionāta atbraucu uz Franciju, kur arī tobrīd gāja „Tour de France”. Kopā ar komandas menedžeri un sporta direktoru aizbraucām uz vienu no etapiem, kur arī parakstījām līgumu.

Tajā brīdī tas bija tavs sapņa piepildījums?

Protams. Tas ir profesionālis sports. Tu esi ticis pašā virsotnē, kur riteņbraukšanā var uzkāpt. Tobrīd radās naivā doma par to, ka viss ir un būs kā vēlos. Varu braukt kopā lielajiem puišiem – lielajās sacensībās.

Kādas bija pirmās sacensības profesionāļa statusā?

Sāku ar Kataras daudzdienu velobraucienu, kur braucu visas pēdējās sezonas. Bet, kā visi jaunie braucēji, pēc tam daudz sacensības aizvadīju Beļģijā. Pirmais gads bija diezgan smags, jo nācās saskarties ar veselības problēmām. Bija neliela vilšanās, nesapratu to, kas notiek. Iepriekšējā gadā braucu un uzvarēju, bet šoreiz tas neizdevās. Kopumā abi pirmie gadi bija diezgan samuļļāti. Sapratu, ka profesionālajā sportā nav kā junioros vai amatieros. Šeit ir jādomā daudz vairāk un jārūpējas par sevi.

Kāda bija Tava loma komandā pirmajā sezonā?

Šeit galvenais bija iegūt sacensību pieredzi. No manis gaidīja rezultātus Beļģijas klasikās, jo iepriekš biju uzvarējis Flandriju. Kopumā cerētie rezultāti nebija kā gaidīts un pēc tam viss aizgāja nelielā pašplūsmā. Tomēr svarīgākais bija iepazīties ar profesionālo riteņbraukšanu, redzēt visas trases, pierast pie konkurentiem.

Kādas ir galvenās atšķirības starp braukšanu Pro peletonā un amatieros?

Šeit brauc gudrāk. Distances ir tik garas, kad jāmāk savi spēki sadalīt visā garumā. Katra liekā kustība un atraušanās mēģinājums tērē spēkus. Beigās var arī nekas nesanākt no iecerētā. Amatieros tu vari braukt ātri no starta līdz finišam. Profesionālajā riteņbraukšanā distancē viss ir aprēķināts un katram ir savs uzdevums.

Kā tu 2011. gadā nonāci toreiz tik titulētajā „HTC Columbia” komandā?

Pēc pirmajiem diviem gadiem Francijas Pro Tour komandā situācija likās diezgan bezcerīga, jo savu iespaidu atstāja arī veselības problēmas. Menedžeris man meklēja komandu jaunajai sezonai. Viņam bija labi kontakti ar „HTC Columbia” vadības cilvēkiem. Papildus tam, daudz labus vārdus aizlika arī mūsu sporta ārsts Aldis Cīrulis, kurš jau darbojās šajā komandā. Līgumu parakstīju tikai oktobrī, lai gan sarunas uzsākām augustā. Bija visai liela neziņa, vai viss izdosies, jo citu variantu nebija. Man tobrīd likās, ka „HTC Columbia” ir pati augstākā komanda. Tas arī bija vēl viens mans sapņa piepildījums.

Kā tu salīdzinātu komandas mikroklimatu šeit un „AG2R La Mondiale” vienībā?

„HTC Columbia” man personīgi patika daudz labāk. Tas bija tādēļ, ka sastāvs tika veidots daudz internacionālāks. Bija krietni draudzīgāka atmosfēra komandā. Sarunvaloda - angļu. Francijā tikmēr ir sava mentalitāte. Vairāk tika virzīti vietējie braucēji. „HTC” bija pat 15 dažādu nacionalitāšu sportisti un apkalpojošais personāls. Tā arī bija komandas panākumu atslēga, manuprāt. Visi bija vienoti un nerādīja nevajadzīgu konkurenci.

Tava spilgtākā uzvara profesionāļa statusā bija Katalonijas velobrauciena posmā. Kā atceries šīs emocijas?

Īsti nevarēju saprast savas emocijas. Grūti bija noticēt, kad tas man izdevās. Iepriekšējos divos gados gāja ļoti smagi, bet gada sākumā pēc nomainītas komandas izcīnīt uzvaru bija lieliski. Līdz pat nākamajai dienai vēl roka mazliet trīcēja. Bija liels prieks un gandarījums. To pat nevar tā aprakstīt.

Kas bija galvenie faktori tam, kādēļ izdevās uzvarēt?

Galvenā loma bija tieši fiziskajai sagatavotībai. Jau astotajā kilometrā aizbraucām projām no peletona. To nekādi nevarēja uzskatīt sākotnēji par izšķirošu atrāvienu. Bijām aizbēguši trīs ar pus džeki projām. Es domāju, ka lielā grupa negaidīja to, ka mūs neizdosies tik ilgu noķert. 15 kilometrus pirms finišam mani no lielās grupas šķīra tikai 50 sekundes. Tad jau biju viens pats. Atlikušajā laikā sekotājiem izdevās tikai par 20 sekundēm samazināt starpību. Tā bija mana diena, es biju gatavs gan fiziski, gan mentāli.

Cik negaidīti tev bija tas, ka „HTC Columbia” likvidējās pēc šīs sezonas?

To jau sāka runāt aprīlī, bet es tobrīd tam īsti neticēju. Jau tad, kad gāja „Tour de France”, sarunas palika daudz nopietnākas. Likvidācija likās negaidīta un nesaprotama. Joprojām nav ieviesta liela skaidrība par to, kā tik spēcīga komanda var palikt bez sponsora. Man tas bija ļoti nepatīkami.

Bez profesionālā līguma tu nepaliki un 2012. gada sezonā pievienojies Krievijas komandai „Katusha”, kuru pārstāvēsi arī nākamajā sezonā. Cik ātri nāca šis variants?

Man uzrakstīja ziņu Pjotrs Ugrjumovs, kurš strādā „Katushas” un Krievijas Riteņbraukšanas federācijas sistēmā. Tad arī sazinājāmies un izrunājām plašāk. Līgumu parakstīju jau nākamajā dienā pēc tam, kad oficiāli kļuva zināms, ka „HTC” likvidējās. Atceros, ka tobrīd braucu Polijas tūres sacensībās. Lēmums par pievienošanos „Katusha” notika ļoti ātri. No visām pusēm bija labs piedāvājums, kuru arī parakstīju. Citus piedāvājumus nemaz neizskatīju.

Kā iejuties šajā komandā?

Man ar to problēmu nebija. Pārvaldu gan krievu, gan arī angļu un franču valodas. Lielu daļu no braucējiem arī labi zināju no iepriekšējo sezonu sacensībām. Tomēr dienā piecas stundas pavadām kopā, braucot sacensību peletonā. Iejutos viegli un nekādu lieku sarežģījumu nebija.

Kāda tev pašam ir tiešā saistība ar Krieviju?

Komanda ir tīrā krievu komanda. Tā balstīta zem viņu riteņbraukšanas federācijas. Būtībā „Katusha” ir Krievijas valsts produkts. Viņi ar to vēlas popularizēt riteņbraukšanu. Bet es pats Krievijā neesmu bijis nevienu reizi. Man tiešā saistība ir visai nosacīta. Lai brauktu uz Krieviju, nepieciešamas vīzas, tāpat arī sacensības notiek pamatā Beļģijā, Spānijā, Itālijā un Francijā. Komandas bāze ir Itālijā, bet reģistrēta tā Šveicē. Lai dzītu mašīnas no Krievijas, tas būtu daudz sarežģītāk.

Atzinīgi tu tiec vērtēts kā ļoti labs komandas līderu palīgs lielajās tūrēs un citos velobraucienos. Kā tu nonāci šādā lomā?

No sākuma man bija iespēja sevi parādīt. Tas viss sākās nejauši. Biju salauzis roku, bet pēc tam pamazām atsāku trenēties un piedalīties jau sacensībās. Bija nepieciešams palīdzēt vienam, tad otram komandas biedram. Pamazām arī aizgāja tas viss. Sāku šo lomu pildīt „Giro d Italia” velobraucienā, pēc tam „Vuelta Espana” un citās sacensībās. Braucēji un vadība bija ļoti apmierināti ar manu darbu. Pēc tam jau sacensību kalendārs tika pakārtots šai manai lomai. Protams, ir arī joprojām iespēja sevi parādīt. Tajā pašā Beļģijā, ja jūtos labi, tad varu sevi parādīt. Tajās sacensībās, ka jūtu, ka nevaru cīnīties par visaugstākajām vietām, daru savu darbu komandas interesēs.

Ja jūties labi un esi gatavs parādīt labāko sniegumu, kā vari saņemt komandas sporta direktora atļauju cīnīties pašam?

To visu jau redz sacensībās. Tu pats arī vari braukt gudrāk, netērēt lieki spēkus, braukt kopā ar savu līderi. Ne vienmēr ir jābūt priekšā un jāvelk līderis. Tas viss ir jādara pareizi, izmantojot citas komandas. Visbiežāk peletona priekšā jābūt pirms izšķirošajiem notikumiem, kad seko bīstami pagriezieni un citi šķēršļi.

Pastāsti par braukšanu peltonā no savām pozīcijām...

Braukt peletonā ir ļoti smags darbs. Būtībā man bieži vien ir jābūt spēcīgākam nekā līderim. Piemēram mans komandas biedrs Kristoffs ir spēcīgs izšķirošajā sprintā, lai arī distances laikā viņš ir daudz švakāks un reizēm ar grūtībām tiek līdz finišam. Tas finišs arī taisa to rezultātu. Tu vari būt spēcīgs, bet ja neesi ātrs izšķirošajā mirklī, tad viss ar to arī beidzās. Piemēram, ja Kristoffs kārtīgi pastrādā kādu etapu, tad trīs dienas viņam nepieciešams atjaunoties. Viņš nevar veikt tik lielu apjoma darbu. Mans mērķis ir viņu vadāt sacensību laikā, lai Aleksandrs netērētu lieki spēkus un izmantotu to finišā.

Šogad bieži sacensības palīdzēji Kristoffam...

Man gandrīz visas sezonas sacensības bija jābrauc kopā ar viņu. Arī „Tour de France”, kur viņš izcīnīja divas uzvaras. Sadarbība ar viņu ir ļoti labi. Esam iebraukušies un labi saprotamies sacensību laikā.

Cik bieži rodas konfliktu situācijas ar citu komandu braucējiem, braucot peletonā?

Mēs paši neesam nekādi mazie džeki. Ar mani neviens nekādos konfliktos nav iesaistījies. Protams, ir bijuši gadījumi, kad sanāk ar kādu sacensību laikā salamāties, bet pēc finiša viss ir kārtībā.

Kā tu vērtē dalību šī gada pasaules čempionātā?

Uz grupas braucienu nemaz nebiju sākotnēji pieteikts. Plāni mainījās pēc individuālā brauciena. Lai izmantotu visas kvotas, nolēmu pēdējā brīdī piekrist. Protams, nevar vienmēr sagatavoties uz katrām lielajām sacensībām vienlīdz labi. Katram sportistam ir savs sacensību kalendārs. Svarīgi ir tas, kad bijušas iepriekšējās sacensības. Ja neesi pasaules čempionātu nolicis kā savu galveno prioritāti pirms sezonas, tad tur īsti nav iespējas cīnīties par augstākajām vietām, īpaši tik mazai valstij kā Latvijai. Ir arī grūti uzrādīt labus rezultātus šeit, ja mēnesi iepriekš neesi braucis sacensības. Pietrūkst gan prakses, gan arī intensitātes, lai sasniegt augstāko formu grupas braucienā. Vari braukt vēl un vēl, tomēr nespēj izturēt tik augstu intensitāti. Individuālajam braucienam, kas bija viena no manām galvenajām prioritātēm pasaules čempionātā, gatavojos ļoti nopietni. Tomēr pierādījās, ka bez ilgstoša sacensību perioda, tu nevari sasniegt labāko rezultātu.

Cik daudz tev izdodas pasekot tam, kas notiek Latvijas riteņbraukšanā?

Šobrīd jau aktīvi visam var sekot sociālajos tīklos. Regulāri sekoju aktualitātēm līdzi.

Kurš tevi īpaši iepriecinājis no pārējiem Latvijas riteņbraucējiem?

Labu sezonu, manuprāt, aizvadījis ir jaunais Krists Neilands. Tāpat jāuzteic arī mūsu MTB braucēji, kuri sākuši rādīt augstākus rezultātus jau pasaules līmenī.

Kāds ir tavs vērtējums par Latvijas čempionātu?

Šīs sacensības ir diezgan prognozējamas un savdabīgas. Mēs esam tik cik esam. Viens otru vaktējam. Mums nav kalnu un lielu pacēlumu. Šeit lielu lomu spēlē labs finišs un arī komandas pārsvars. Šogad pirmo reizi „Rietumu – Delfin” taktiski pareizi izspēlēja taktiku un Vosekalns uzvarēja. Nākamajā gadā būs interesantāk, jo startēs „Rietumu – Delfin” komanda, Toms Skujiņš un Andžs Flaksis pārstāvēs vienu komandu. Būs arī „Alpha Baltic”, kā arī es ar Alekseju Saramotinu. Grupējumi būs vairāk un cīņa interesantāka. Trase būs tāda kāda būs. Beigās uzvarēs ātrākais. Latvijas čempionāta trase ir par īsu. Šāda garuma distance piemērota U23 grupai. Es uzskatu, ka atbilstoša garuma trase arī piedotu smagumu un izšķirtu beigas. Parādītos atšķirība starp Pro Tour līmeni un pārējiem. Beigās katrs kilometrs ir ļoti svarīgs. Ja čempionātu rīkotu Dobelē, tad distancei būtu jābūt ap 200 kilometru garai.

Ko tu gribi sasniegt riteņbraukšanā tālākajā karjerā?

Pats galvenais paliek uzvara „Parīze – Rubē” velobraucienā. Protams, arī uzvaras „Tour de France” posmos. Ļoti gribētu pielaikot kādu no „Tour de France” krekliņiem. Tas viss ir objektīvs mērķis nākotnē. Es tam ticu.

Ko tu novēli Latvijas riteņbraukšanas saimei?

Ļoti gribētu novēlēt vēl vairāk atbalstīt jaunos un talantīgos braucējus no lauku reģioniem. Prieks, ka Smiltenē atjaunota sporta skola. Mums ir nepieciešamas šī sporta skolas. Ja tās nebūs, tad arī nebūs riteņbraukšanas.

Tev ir nozīmīgi, ka Smiltenē atjaunota riteņbraukšanas nodaļa?

Tas ir ļoti forši, ka tā noticis, īpaši manā dzimtajā pilsētā. Smiltenei ir labs potenciāls atrast labus braucējus. Lai kādi laiki bijuši, tomēr šeit ir kāds laba līmeņa riteņbraucējs. Vēlu tikai veiksmi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gatis Smukulis: „Man ir liels gandarījums un prieks, ka Smiltenē atjaunota riteņbraukšanas nodaļa”

Kategorijas