Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Ulubeles stāsti:Kad cerības un ilgas noglabājušās dziļākajos sirds kambaros

Zanda Bērziņa
Mīluļi

2015. gada 3. janvāris 14:06

1750
Ulubeles stāsti:Kad cerības un ilgas noglabājušās dziļākajos sirds kambaros

Par Boru.

Viņai jau ir 8 - 10 gadi un ļoti rūgta dzīves pieredze. 28.jūnija viņa iegāja VUGD Tvaika ielas nodaļas teritorijā un vienkārši apgūlās. Glābēji uztraucās, vai dzīvniekam nav kas noticis un tā viņa nonāca pie mums - Ulubelē un ieguva vārdu Bora.


Reiz bija izcila skaistule - ar sniegbaltu kažoku un debesu zilām acīm. Ja nāks cilvēks, kurš būs pacietīgs un ļoti rūpēsies, viņa atkal atplauks un uzziedēs. Šķiet savā jau garajā sunes mūžā Bora nav dzirdējusi nevienu labu vārdu, kas ir glāsti, viņa ir aizmirsusi. Viņa nav no bailīgajiem suņiem, kuri plok pie zemes, ieraugot cilvēku. Viņa vienkārši aiziet, jo nezina, kā sarunāties ar divkāji, kurš atnācis tieši pie viņas, stiepj roku, lai paijātu un grib pastaigāt tieši ar viņu. 


Daces Priedes dzīvnieku stāstos "Mums vienas asinis tev un man" ir Vilcene, kura neticēja, ka Cilvēks var nākt pie viņas un vēlēties kaut ko labu. Bora nav agresīva. Esot sniega suņu šķirnes jauktene, emocijas pauž viņas seja un purniņš bieži savelkas grimasē, ko saucam - "suns rāda zobus", bet tas nenozīmē, ka viņa uzbruks. Viņai nepatīk pavadas - iespējams, viņai tāda nekad nav bijusi. Viņa pacieš sugasbrāļu sabiedrību. Starp viņiem viņa pat jūtas brīvāk. Arī Vilcenei savējo satikt palīdzēja Cilvēka Vilks. 

Ulubeles komanda tic, ka varētu atnākt kāds, kurš vēlēsies palīdzēt un saukt par savu suni, kurš cerības un ilgas noglabājis pašos dziļākajos sirds kambaros. 


Būsim pateicīgi, ja Tu dalīsies ar šo īsstāstu savos sociālajos tīklos. Pastāsti saviem draugiem un radiniekiem. Borai vajag savējo, lai nodzīvotu mūža skaistāko daļu. 

Ja ir jautājumi, zvani : 27803333, 27863333, raksti : adopcija@ulubele.org.
Kategorijas

Kategorijas