No skapja iznāk dzejnieks

2015. gada 9. janvāris 00:00

946

Iespējams, par Gati Bērziņu mēs tā arī neko īpašu neuzzinātu. Valkā dzimis un audzis, mācījies ģimnāzijā, tagad strādā Jāņa Cimzes Valkas mūzikas skolā par saimniecības daļas vadītāju.
Tā varētu teikt par daudziem valcēniešiem, atšķirtos tikai darbavieta. Taču Gatim pietika vienreiz atklāt Valkas novada literārās apvienības valdes priekšsēdētājai Zanei Brūverei, ka arī viņš raksta un nolasīt dažus dzejoļus, un viņš tūlīt tika aicināts iestāties apvienībā un mudināts tālāk uz jauno literātu kursiem Rīgā. Z. Brūvere stāsta, ka jutusi Gata dzejā kaut ko jaunu, ko var pasacīt tikai viņš. “Viņam ir sava poētiskā pasaule, un, domāju, ka nākotnē Gatis var kļūt slavens un iemīļots dzejnieks,” saka Z. Brūvere.
Ikdienas darbs – tuvāk mūzikaiG. Bērziņš stāsta, ka raksta tādēļ, ka jūt – varot izteikties arī citādi. “Ģimnāzijā man patika vācu valoda, to mācījos pašmācībā, bet pēc skolas beigšanas studēju vācu filoloģiju,” saka Gatis. Tomēr puisis studijas nepabeidza un iestājās Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Viņš pats stāsta, ka ar laiku Rīga bija galīgi piegriezusies, tādēļ, nepabeidzis arī sociālās studijas, atgriezās Valkā. Radās iespēja iestāties Valgas arodskolā un tajā Gatis pabeidza loģistiku. Uzzinājis, ka toreizējais mūzikas skolas direktors Jānis Ludbergs veido ansambli, nolēma tajā piedalīties. “Pēc laika direktors mani uzaicināja strādāt mūzikas skolā, jo iepriekšējais saimnieks gatavojās doties pensijā. Piekritu, un tagad esmu te. Atnāku, izstaigāju skolu, apskatos, vai viss kārtībā, veicu pasūtījumus, atbildu arī par ugunsdrošību,” stāsta G. Bērziņš.
Dzejas blociņš vienmēr ir līdziĀrpus ikdienas darbam viņa vaļasprieks ir rakstīšana. Viņš atceras, ka kaut ko rakstījis jau pusaudža vecumā. Gatis pats domā, ka nopietnāki darbi sāka rasties ģimnāzijā. Visvairāk dzejoļu sarakstījis, kad studējis Rīgā. Liela daļa ir blociņā, kas viņam pastāvīgi ir līdzi, jo, kad uznāk iedvesma, tad jāraksta. Viņš cenšas tūlīt pierakstīt domu, izteicienu, kas ienācis prātā. “Dažkārt gadās, ka pats sajūsminos par kādu domu un gribas uzreiz to pierakstīt, citādi var aizmirsties. Par publicēšanos neesmu domājis. Pirmo reizi dzejoļus parādīju Zanei, pēc tam dažus nolasīju novada literārās apvienības pasākumā. Tagad jau man vairāki ir lūguši parādīt dzejoļus. Rādu arī. Esmu iznācis ārā no skapja,” apliecina Gatis.
Iedvesmu sniedz viena frāzeAtklājot savas daiļrades laboratoriju, G. Bērziņš stāsta, ka dzejolis top no vienas oriģinālas frāzes vai īpatnēja vārdu savienojuma. Ap to tad tiek veidoti pārējie vārdi, līdz iznāk dzejolis. Viņš atzīst, ka daudz tādu nopietnu un labu dzejoļu viņam nav. Vaicāts, vai ir paraugi publicētajā dzejā, kurus viņš labprāt lasa, Gatis atzīst, ka viņam patīk Aleksandra Čaka un Eduarda Veidenbauma dzeja, taču vismīļākais dzejnieks, kura darbus Gatis ik pa laikam pārlasa, ir Klāvs Elsbergs. Tomēr, rakstot savu dzeju, Gatis seko līdzi, lai dzejā neieviestos klišejas, lai viss būtu nācis tikai no viņa. “Kādreiz ienāk prātā kāda frāze, ko labprāt ieliktu dzejolī, taču apzinos, ka tas nebūs īsti mans, un domāju kaut ko pilnīgi pretēju, ko ierakstīt. Nu tā apmēram man top dzejoļi,” skaidro Gatis.Vēl viņš aizraujas ar mūziku. To gan pats neraksta, bet bez tās iztikt nevar. “Tā ir tuva tēma man. Visur, kur esmu, man vajag, lai skan mūzika. Arī pats spēlēju ģitāru,” saka G. Bērziņš. Turklāt mūzika viņam palīdz arī dzejot. Dzejoļu sacerēšanai nepieciešama īpaša noskaņa, un to spēj radīt mūzika.
Iestājies Rīgas jaunajos literātosDomājot par nākotni, Gatis saka – redzēs, kā rakstīsies. Viņš ir iestājies Rīgas jauno literātu apvienībā un iesniedzis apvienības rīkotajam konkursam savus darbus. Saņēmis atbildi, ka var piedalīties apvienības radošajās darbnīcās. Atceroties pagātni, Gatis stāsta, ka sekojis līdzi Valkas novada literātu apvienības pasākumiem, paticis lasīt vietējo autoru darbus. Tad nāca liktenīgais Z. Brūveres uzaicinājums, un tagad jau diezgan daudzi pazīst Gati arī kā dzejnieku ar ļoti labām izredzēm.
Valka – laba pilsēta radošiem cilvēkiemG. Bērziņš domā, ka Valka vispār ir atbilstoša pilsēta kultūras darbiniekiem. Pēc viņa domām, kultūra šeit ļoti labi attīstās, ir arī kvalitatīva. Viņš uzskata, ka Smiltenē ir daudz jauniešu, tādēļ tur lielāku uzmanību pievērš dažādām ballītēm, bet Valkas sabiedrība ir vairāk padzīvojusi un nosvērta un attiecīgs ir arī pieprasījums pēc kultūras dzīves. Gatis domā par sava dzejoļu krājuma izdošanu, bet uzskata – tas tik drīz nebūs. Vēl jāraksta, turklāt to nedrīkst darīt tikai krājuma dēļ. Tad nekas nesanāks. Jāraksta, kad vairs nevar nerakstīt. Tad būs īsta dzeja. To, ka G. Bērziņš tādu prot sacerēt, viņš jau ir pierādījis.GATA DZEJA•••Lugaži – Rīga.Par to uztraucas mani bijušie klasesbiedri,Par to neuztraucos es.Skaisti sasprausti rindiņāDreb vecie vagoni,Kā rokas onkuļiem manā pagalmā.No pirmā lēni klīst,Caur pārējiem vagoniem pie manis,Tabakas migla ņipri.Iecērt āķi man nāsī,Velk uz tualeti.Paldies, nē.Es cenšos atmest.
•••Rīgas dvingaSmagāk par krāsnsSpiež cilvēku sev klāt.
Šķīst vilcienu bremzes tik sausi,Gausi,No debesīm krīt slapjš sniegs.
Viņa paņem visus naivos,Un izžmiedz no viņiem ik grasi,Nešpetnā maita Rīga,Iepludina savu serotonīnuLaucinieku vēnās naivās.
•••Universitātē izglītību gūstu,Principā vienkārši uz vietas   pūstu.Negribas atzīt – pat lūztu.
Ārā snieg.Simtlatnieki jestri dzied,Bet šeit klasē visi mieg.
Katrs mēģina izskatīties   gudrāks,Viens par otru mundrāks.Patiesībā, viņi visi maldās.
Aizmugurē te viens pats sēžu,Un ar savu skatienu gudrības   plēšu,Jāatzīst, muļķības vien lēšu,Kas zin, kad pārtraukt spēšu.
•••Es gribu jau šodien ar tevi – Lasīt dzeju Islandē.Nopūst vulkāna pelnus smagos,No sejas tavas gludās.
•••Man nepatīk grābt domas,Kas aizķērušās debesīs.Tur augšā ir auksti,Ar tīklu ņemties vēl – Nē tas nav manā stilā.
••• „Es esmu”Saka piedzēries džeks.Un neviens nemana,Ka tā alus pile ir asara,Kas lēnām slīd pār viņa seju.Mēs aristokrāti,Vienīgā lieta līdzjūtības vērta,Ir šampanietis dārgs,Mīkstas kleitas un sekss bez prezervatīva.Kam gan interesētu,Situācijā šādā,Tāds džeks.•••Sapelējis koksNedaudz nomierina zeķu smaku.
Tā, ko citi sauc par studentu dzīvi,Spiež mani dziļāk matracī.Nezināmas izcelsmes mūzika palīdz,Iespiest miesu dziļāk.Apgaismības epifānija.Es vairs neuztraucos par   dzērušo krievu aiz sienas.Es vairs neklausos bērnu klaigās aiz loga.Tikai mana miesa,Kas kļuvusi par matrača   sastāvdaļu.Šādas bezrūpības sekundes varētu būt vairāk,Rīgā.
•••Mani un atomi tavi,Viedi klejo līdzi vējam,Ieskrienot citos,Kosmisko nolūku vārdā.Vienīgais, kas pievelk pie realitātes atpakaļ,Ir asins peļķe gaļas stendā.
•••Stulbeņa kungs!Briesmoņa kungs!Beidziet pieelpot manu   atmosfēru!Jūsu piesārņojums ir tik pretīgs!Labi, madmozel!Kā teiksiet!Dubultais salto atmuguriski,Cēla paklanīšanās viduslaiku stilā,Un prom ir!
•••Kliedz,Kliedz tā, ka visa miesa rīb,Lai āda sāk lobīties nost,Un sakrīt vienā čupā.Pasaule kliegs ar tevi,Un raudās skābo lietuUz mazās čupiņas tavas,Radot jaunu Tevi.Tad paņem savu resnāko pirkstu,Nolaizi un iespied tajā miesā,Un pagaršo – Vai tiešām ir skābs?
•••Viņas krūtis kā kartupeļi – Nedaudz pēc ruma,Samtaini mīkstas,Ar putukrējuma kronīti virsotnē.
15. trolejbuss.
Es sakūstu kopā ar trolejbusu,Slīdu no punkta A uz punktu R.Gari ģīmji aiz loga rūtīm,Ātrumā deformējas.Es domāju par naudu,Domāju par draugiem,Domāju par mīlestību,Iekšēji pie sevis pakaros,Dejoju līdzi mūzikai,Gaidu lietu,Gaidu tumsu,Vēroju šoferus,Tantas stiepj koferus,Viens dzer,Viens kaujās - kaifu tver,Aizmiegu – stāvus, kā zirgs,Man paliek silti,Domāju par mājām...BAAAM!Užšķērž mani sarūsējis asmens – Kontrole.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

No skapja iznāk dzejnieks

Kategorijas