Skola nemitīgi pilnveidojas un attīstās

2010. gada 16. augusts 13:07

2558

Smiltenes Centra vidusskolas vadība un personāls sestdien, 4. septembrī, mīļi gaida savus bijušos audzēkņus uz absolventu vakaru. Pasākums notiks par godu skolas 65 gadu jubilejas svinībām. Atzīmēs arī to, ka skola jau 12. gadu piedāvā arī vidusskolas izglītību.

Smiltenes Centra vidusskolas ēka celta ap 1895. gadu kā ārstniecības iestāde, taču 1945. gadā to nodeva skolas vajadzībām, jo pilsētas vienīgajā pamatskolā Dakteru ielā nevarēja uzņemt visus skolēnus. Skola laika gaitā attīstījusies un pilnveidojusies, skolēnu skaits palielinājies. 1962. gadā tā pārdēvēta par Smiltenes 2. astoņgadīgo skolu, 1989. gadā - par Smiltenes deviņgadīgo skolu, 1990. gadā par Smiltenes 2. pamatskolu.

Īpaši nozīmīgs skolas vēsturē bija 1999. gada 1. septembris, kad pēc skolēnu un viņu vecāku lūguma Smiltenes pilsētas dome deva atļauju 2. pamatskolā atvērt 10. klasi un skolu pārdēvēt par Smiltenes 2. vidusskolu. 2005. gada vasara skolai atnāk ar jaunu nosaukumu - Smiltenes Centra vidusskola (SCV). 2010. gadā tā pielāgota bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Laika gaitā mainījušās pedagogu paaudzes. Skolotāji atpūtā aiziet bez rūgtuma, jaunajiem kolēģiem atstājot savu padomu un laba vēlējumus.

Skolas direktori bijuši - Roberts Cers, Andrejs Krauze, Biruta Lūse, Biruta Purmale, Elmārs Rūts. No 2002. gada skolas direktore ir Ilze Vergina. Sarunā par skolas pastāvēšanas laikā piedzīvoto dalās Marija Marksa, kura skolā par direktora vietnieci mācību darbā, bioloģijas un ķīmijas skolotāju strādā 32 gadus, Valda Cirīte, kura 28 gadus ir latviešu valodas un literatūras skolotāja un pēdējos divus strādā arī par direktora vietnieci metodiskajos jautājumos, Iveta Krūmiņa, kura SCV aizvadījusi deviņus gadus kā latviešu valodas un literatūras skolotāja, kā arī ir direktora vietniece audzināšanas darbā un Dace Ciekure, kura skolā strādā 14 gadus un ir matemātikas un informātikas skolotāja, kā arī direktora vietniece.

I. Krūmiņa uzskata, ka SCV ir skola ar brīnišķīgu vidi. "Ja ir kāda radoša ideja, to noteikti atbalstīs. Kolektīvs ir jauks, un tas strādāšanu padara daudz vieglāku. Nekad nav tāda sajūta, ka skola stāvētu uz vietas un nemainītos. Nemitīgi ir attīstība. Tas mudina pašam būt radošam un aktīvākam domāšanā. Par to vislielākais paldies direktorei," saka I. Krūmiņa.

M. Marksa norāda, ka tad, kad viņa sāka strādāt šajā skolā, tā skaitījās maza skoliņa, jo tajā mācījās apmēram 200 skolēnu. "Esam pakāpeniski attīstījušies. Vecāki, kuri absolvējuši skolu, savu bērnus sūta šeit," norāda M. Marksa. I. Krūmiņa pastāsta, ka kādreiz strādājusi lielākā skolā, kur bijušas plašas telpas un daudz bērnu un skolotāju. "Tas tomēr rada atsvešinātību. Varbūt reizēm šķiet, ka telpas pie mums ir šauras. Arī sākumskola ir tālāk no mums un sporta zāle ir citur. Bet tā ir pielāgošanās dzīves apstākļiem," uzskata I. Krūmiņa. Savukārt V. Cirīte uzskata, ka mazā skoliņā pluss ir tas, ka skolēni pazīst ne tikai bērnus no savas klases, bet arī citus. Arī skolotāji bērnus iepazīst daudz labāk.

Visas skolotājas ir vienisprātis - katra klase atmiņā paliek ar kaut ko īpašu. Atklāti sakot, pat katrs bērns. D. Ciekure ir gandarīta, ka, strādājot skolā, katrs gads nāk ar kaut ko jaunu. "Visu laiku ir tāda sajūta, kā ejot kalnā. Katrs nākamais gads nāk ar kaut ko, un tā ir laba sajūta, ka mēs nestāvam uz vietas, bet visu laiku ejam uz priekšu," norāda D. Ciekure.

Skolas pastāvēšanas laikā izveidojušās arī tradīcijas, tāpēc katros svētkos var izjust skolas īpašo vidi un auru. M. Marksa norāda, ka par pozitīvu tradīciju skolā jau trīs gadus kļuvusi olimpiāžu uzvarētāju un viņu vecāku pēcpusdiena. V. Cirīte piebilst, ka bērnus katru gadu priecē arī "Literārā kafejnīca".

1999. gada 1. septembrī pēc audzēkņu un vecāku pieprasījuma SCV izveidoja vidusskolas klases. M. Marksa skaidro, ka togad bija skaidrs, ka Smiltenes ģimnāzijā nespēs uzņemt tik daudz bērnus, cik togad beidza 9. klases. V. Cirīte piebilst, ka viņi šajā gadā saņēmuši daudz lūgumu no skolēniem, ka viņi grib turpināt mācības tieši šajā skolā, nevis doties prom. Tādēļ lēmums izveidot vidusskolas klases licies saprātīgs. Viņa atzīst, ka pirmais vidusskolas gads bijis grūts. Tas bijis liels izaicinājums.

"Ja sākumā bija šaubas, vai šeit vajag vidusskolu, tad mēs pa šiem 11 gadiem patiesi esam pierādījuši, ka vidusskola bija vajadzīga. Īpaša sajūta, kas ir šajā skolā, un arī augstie rezultāti 12. klašu eksāmenos. Visus gadus tie bijuši augsti, un konkrēti šogad ir 86 procenti A, B un C līmeņu vērtējumi trijos obligātajos eksāmenos. Valsts ģimnāzijai prasība ir 75 procenti A, B, C līmeņi," norāda V. Cirīte.

Skolotājas ir vienisprātis - pēdējie vienpadsmit gadi, kopš ir vidusskola, pavadīti jaukā un pozitīvā atmosfērā. I. Krūmiņa norāda, ka viņai kā vienai no jaunākajām kolektīva darbiniecēm ir pārsteidzoši, aizkustinoši un vienreizēji vērot, kā absolventi nāk satikties ar skolotājiem. Tas notiek kā ģimenē. Te atnāk kā pie sev tuva cilvēka un labprāt dalās labajos sasniegumos, kas pa gadiem notikuši.

Kopumā vērtējot aizvadītos gadus, I. Krūmiņa norāda, ka attīstība ne dzīvē, ne skolā nav vienkārša lieta. Tā ir grūta. "Ja mums nebūtu tāds kolektīvs, tad nebūtu vērojama šāda attīstība. Ir bijis visādi, esam izgājuši cauri grūtiem posmiem," saka I. Krūmiņa.

V. Cirīte uzskata, ka skolai paveicies ar vadību. "Vadībai ir precīzs skatījums uz nākotni un to, kā varam attīstīties un pilnveidoties. Un reizē arī saglabāt to savu īpašo, kas ir vienīgi mūsu skolā. Ar minimāliem līdzekļiem kaut ko uzcelt, piebūvēt, attīstīt - tur ir jābūt īpašai prasmei," uzskata V. Cirīte. Savukārt I. Krūmiņa piebilst, ka vadības precīzais nākotnes redzējums iedvesmojis un virzījis skolotājus un bērnus kā komandu.

Skolas direktore Ilze Vergina norāda, ka viena bez skolotāju un bērnu atbalsta daudzas lietas nebūtu paveikusi. "Kopš atvērām vidusskolu, tā bijusi sevis pierādīšana gan sev pašiem, gan apkārtējiem - vai mēs spējam un varam. Kad atvērām vidusskolu, pamatskola jau bija stipra. Un pirmais gads bija tāds meklēšanas un neziņas gads - vai spēsim skolēniem piedāvāt labas zināšanas, vai skola būs bērnu piepildīta. Tas bija izaicinājums. Vidusskolā tomēr ir daudz lielāka atbildība, jo pēc tam bērns iet tālāk uz augstskolu. Daļēji no vidējās izglītības kvalitātes ir atkarīgs, kāda izveidosies skolēna turpmākā dzīve," saka I. Vergina.

Direktore un skolotājas mīļi aicina bijušos audzēkņus uz absolventu vakaru, lai kopīgi pārrunātu gan skolā, gan pēc skolas absolvēšanas piedzīvoto.

Absolventi par Smiltenes Centra vidusskolu

Inga Kovala, 2009. gada absolvente:- Šajā skolā jutos kā mājās. Valdīja draudzīga attieksme starp klasebiedriem un citiem skolēniem, kā arī ar skolas vadību. SCV man paliks atmiņā kā maza skola, kas cenšas izcīnīt savu vietu. Ļoti patika neizsīkstošanai cīņasspars un vienotība.Mācoties SCV, ieguvu ne tikai jaunas zināšanas, bet arī attīstīju savu personību. Skola palīdzēja man izaugt garīgi, veicināja manas komunikācijas spējas un, pats galvenais, visi - gan klasesbiedri, gan skolotāji - man ticēja. Skola man deva atspērienu turpmākajai dzīvei, un par to saku lielu paldies.

Agija Bērtiņa, 2006. gada absolvente:- No vidusskolas gadiem man ir daudz pozitīvu atmiņu. Šie trīs gadi mācoties paskrēja nemanot, bet tajā pašā laikā ieguvu daudz labu draugu, draudzīgus klasesbiedrus, kā arī noderīgas zināšanas tālākajai dzīvei. Skola deva pārliecību par saviem spēkiem. Tajā valdīja draudzīga atmosfēra. Apgūtais nenoliedzami noder un ir noderējis tālākajiem dzīves ceļiem. Šajā skolā katram ir iespēja izmēģināt, uzdrošināties un savus plānus arī īstenot. Liels paldies SCV skolotājām. Šajā skolā vēl joprojām jūtos gaidīta, un vienmēr ir prieks tur iegriezties.

Alda Liuke, 1975. gada absolvente:- Skola palikusi atmiņā ar jaukiem un sirsnīgiem skolotājiem, kuri par mums rūpējās kā vecāki. Mana pirmā audzinātāja bija Aina Taubenberga. Pateicoties viņai, aizgāju mācīties uz Latvijas Universitāti par bibliotekāri. Paldies visiem skolotājiem, kuri mani mācīja un kuri tagad turpināja skolot arī manu dēlu Oskaru. Viņš skolā mācījās no 1. līdz 12. klasei un šogad to pabeidza ar augstām sekmēm. Nevaru teikt, ka vienmēr gāja viegli, taču tā ceļamaize, ko skoliņa devusi, noder dzīvē. Tur vienmēr valdīja mājīgums un draudzīgums. Tagad ir tik jauki satikties ar bijušajiem klasesbiedriem un skolotājiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Skola nemitīgi pilnveidojas un attīstās

Kategorijas